Vienā vietā un bez garlaicības

Vienā vietā un bez garlaicībasAnatoliju Gulbi var uzskatīt par unikālu cilvēku, jo nezinu vai šodien atradīsim daudz tādu, kuriem ir tikai viena darba vieta.
Vienā vietā un bez garlaicībasVienā vietā un bez garlaicības

Anatoliju Gulbi var uzskatīt par unikālu cilvēku, jo nezinu vai šodien atradīsim daudz tādu, kuriem ir tikai viena darba vieta.

Kopš 1963. gada viņš strādā projektēšanas uzņēmumā "Ceļuprojekts", kurā jau daudzus gadus ir valdes priekšsēdētājs. Kā tas izdevies? "Tā ir īpaši laba darbavieta", saka Anatolijs Gulbis un piebilst: "Katra diena ir jaunas iespējas, katrs objekts neatkārtojams. Nekas nenotiek divreiz."Ar Anatoliju Gulbi ir viegli sarunāties un ne tikai par darbu.


Ar ko sāktu, ja vajadzētu rakstīt memuārus?
Ar manu māmiņu. Par to, ko viņa man devusi, kā uzticējusies…

Vai dzīvi var dalīt posmos?
Nē, man liekas, ka mana dzīve ritējusi ļoti vienmērīgi. Protams, iespaidojuši ārējie faktori. No Saldus puses nācās pārcelties uz Ogres rajonu. Sākot no piektās klases, katru vasaru strādāju.

Kas ietekmē cilvēka dzīvi?
Es nezinu kāpēc cilvēks izveidojas tāds kāds viņš ir. Vieniem ar vecākiem nav veicies, bet pašam dzīve nokārotojas, citi no labas ģimenes, bet ar bērnu problēmas. Vieni izaug ļoti atbildīgi. Citi ne tik ļoti. Vīrietim atbildības nešana nav kā slogs, bet sevis apliecinājums, ka tu vari par kādu rūpēties.
Kas pašu ietekmējis?
Grūti pateikt. Varbūt tas, ka māmiņa man uzticējās. No 15 gadu vecuma mēs četri puiši Ogrē īrējām istabiņu, jo katru dienu 10 km uz saviem laukiem nebraucu. No tiem četriem, viens nodzērās, otrs dzērumā zem sava traktora pakļuva, trešais dzērumā kāju nosaldēja un pazaudēja, bet es esmu tur kur esmu.

Pēc augstskolas Anatolijs Gulbis sāka strādāt institūtā "Ceļuprojekts" un izgāja cauri visām tā nodaļām, sajūtot dinamiku uz aizrautību katrā. Bija projektu galvenais inženieris, ceļu būvmateriālu ražošanas un karjeru saimniecības nodaļas vadītājs, tehniskais direktors un direktors. Viņš ir piedalījies visu ceļu posmu Rīga – Pleskava (Rīga – Silciems, transporta mezgls pie restorāna "Sēnīte", Krāslava – Robežnieki, Ragana – Inciems) un citu ceļu un ceļu pārvadu projektēšanā. Kā projekta galvenais inženieris strādājis pie tādiem projektiem kā bobsleja trase Siguldā, pietrases ceļš, betona cehs Smiltenes 8.CRBP, asfalta rūpnīca Ludzas 23. CRBP, dolomītu karjers un drupināšanas līnija "Akmenscūciņas", grants drupināšanas un šķirošanas līnija karjerā "Dubkalni".
1993. gadā lielās krīzes laikā Anatolijs Gulbis kopā ar savu komandu "Ceļuprojektā" izveidoja tādu saimnieciskās darbības modeli, lai uzņēmums izturētu arī nākamos pārbaudījumu gadus. Viņi strādāja nelielās grupās un projektēšanas biroju izdevās saglabāt līdz dzīve nostabilizējās.

Kurā brīdī saprati, ka vari būt vadītājs?
Man vienmēr ir piedāvājuši algu, amatu. Var jau būt, ka tāpēc arī darbā rezervēti izturos pret tiem, kas nāk un prasa kaut ko vairāk. Vadītājam jāredz, kuru cilvēku jāvirza tālāk, kurš pelnījis lielāku atalgojumu. Vadītājs biju arī studentu celtnieku vienībās. Mēs uzbūvējām labāko labības krautni Kazahijā, būvējām ceļus un pēc trešā kursa mani gribēja savākt, lai Kazahijā vadu būvdarbus. Varbūt tāpēc, ka zināju, kas jādara, jo pirmos mācību gadus man bija režīms: dienā strādāju un vakarā no pulksten sešiem līdz desmitiem lekcijas. Līdz ar to Kazahijā varēju vadīt studentus. Toreiz pat piešķīra Kazahijas komjaunatnes prēmiju, jo mēs bijām labākie. Kaut kā dzīve iegrozījusies, ka pats viss atnācis. Neko neesmu prasījis. Varbūt iespaidojis tas, ka man vienmēr interesēja tehniskas lietas.
Vai kādreiz ir bijis jāpieņem sarežģīts lēmums, kad visapkārt valda emocijas? Un tad ieslēdzas prāts...
Kāds tur prāts! Štromaņa grupā piedalījos Pleskavas šosejas izpētē. Atbraucu mājās un man pasaka: tu tagad būsi projekta galvenais inženieris. Kādas tur emocijas? Uzgāzās lielais gods un atbildība. Visa Pleskavas šoseja! Man bija 27 gadi.
Tie cilvēki bijuši ļoti gudri, jo ir jau tā, ka ieceļ, bet jaunais vadītājs salūzt.
Nesalūzu. Man patika darbs. Desmit gadus braucu pa Latgali, kura man sevišķi mīļa, jo liekas, ka nav skaistākas vietas Latvijā. Tas bija super laiks, kad kā inženieris vari pilnībā izpausties. Taču mēs nebijām projektējuši ne karjerus, ne šķembu drupināšanas rūpnīcas, ne asfaltbetona ražošanas rūpnīcas un kad beidzās Pleskavas šosejas projektēšanas darbi, pēkšni man pasaka: "tu esi jaunākais galvenais projektu inženieris, tev jāsāk nodarboties ar tehniskām lietām." Biju apvainojies, ka mani izstūma no ceļu nodaļas un man bija jāsāk kaut kas tāds, ko neviens nesaprata. Tātad jāsāk no nulles. Man bija 37 gadi. Pārvaldnieks Paidera kungs (Māra Paidera tēvs) izsauca pie sevis un teica: "ja 10% no tā, ko sazīmēsi derēs, tad uzskati, ka savu uzdevumu esi veicis." Tā mēs sākām. Vācām informāciju. Izveidojās 20 cilvēku grupa, viena no lielākajām institūtā. Sākām ar karjeru savešanu kārtībā, ar rekultivācijas projektiem, iepazināmies ar "Ļengiproņerud" filiāli Lavijā un apguvām kalnu teritorijām raksturīgās lietas. Apguvām drupināšanas iekārtas, kas toreiz bija sarezģītāk, nekā tagad, kad saspraud tikai kontaktus un viss notiek. Tad vajadzēja komplektēt no atsevišķām iekārtām un katrai iekārtai bija jāparedz aizsardzības sistēma. Viss pašiem jāizdomā un jāprojektē. Bija gadījumi, ka atsevišķas iekārtas it kā nevarēja savienot. Nācās dzīvot uz vietas, kamēr viss tika salikts tā, lai katrs posms atbilstu nākamajam un to visu varētu savienot uz vienu pulti. Tā lieta aizgāja. Vēl šodien tās iekārtas strādā. Pēc tam, kad tam visam izgāju cauri, sapratu, ka mēs kā inženieri esam kvalificētāki, nekā tie, kas palika ceļu nodaļā. Mēs apguvām visas mašīnas, mehānismus, karjeru sistēmu, uzprojektējām Smiltenei betona rūpnīcu, kutai smiltenieši pretojās, bet deviņdesmitajos gados tā palīdzēja viņiem izdzīvot, jo viņi ražoja grodus un citas lietas.
Tad jau velti biji apvainojies.
Jā! Jā! Un atceros to brīdi, kad ar lielu prieku sapratu, cik daudz esmu ieguvis.
Kas bijis visgrūtākais? Kaut ko jaunu mācīties vai ar cilvēkiem strādāt?
Man nav problēmu ar cilvēkiem. Vismaz man tā sķiet. Varbūt viņiem ar mani ir problēmas.
Tad jau sajustu.
Nezinu. Varbūt pietiekoši labi to situāciju raksturo tas, ka ir tādi, kas nāk pie manis izkratīt sirsniņu.
Cik ļaujaties?
Nevienu neatraidu. Varbūt kādam jāpalīdz.
Vai nesāk izmantot?
Nē. Labie darbi atmaksājas. Arī sliktie darbi atmaksājas.
Kas dzīvē sagādā lielāko kaifu?
Tagadējā laikā? Intersants projekts. Dienvidu tilta otrās kārtas menedzēšana. Pirms 35 gadiem – Sēnītes projekts. Toreiz tā bija lielākā tāda tipa būve Baltijā.
Bieži vien līderim ir būtiski vienmēr uzvarēt, būt pirmajam?
Tas var būt sportistiem. Pret šo vietu arī sākumā izturējos ļoti rezervēti. Tomēr uzskatu, ka esmu tehnisks cilvēks, ne tik daudz ar administratīvu ievirzi. Te arī parādījās intereantas lietas, tāpat kā ar to karjeru saimniecību, lai arī sākumā nevēlējos, sapratu, ka esmu sasniedzis kaut ko daudz vairāk. Tā arī šeit. Kad aizgāja iepriekšējais direktors, biju institūta galvenais inženieris. Nācās kļūt par administratoru. Strādājām interesantā laikā, kad izveidojām savu izdzīvošanas mehānisku. Kā saimniekosim? Vēlāk šo nodaļu sadalīšanās atseviķās "karalistēs" vairs nebija racionālākais risinājums, bet varbūt tagad derēs atkal, jo no ierakuma vieglāk ir iziet nelielās grupās. Izskatās, ka tāds laiks atkal tuvojas. Nākamam gadam līgumi ir, bet kas būs vēl pēc gada? Kas būs ar valsts un privātās partnerības projektiem? Mums definētās algas nav lielas, bet pārējais ir par smaidu, par attieksmi, par lojalitāti. Ja redzu, ka cilvēki strādā, tad viņi ir nopelnījuši. Tāpēc man nepatīk, ka kāds pats nāk prasīt sev algas pielikumu, jo nodaļas vadītājam jāredz, ka viņa cilvēks strādā labi un viņš jāatalgo.
Vai prasa?
Tieši jau nē..
Vai ir bijuši mēģinājumi pašu pārvilināt strādāt citur?
Ir bijuši. Bet man liekas, ka šis ir visinteresantākais darbs.
Svešā dārzā āboli garšīgāki.
Šis nav tas gadījums. Tas uz kaut ko citu attiecas (smejas).
Pats sevi labi pazīsti?
Ko nozīmē sevi labi pazīt? Es zinu, ka esmu izcils sliņķis.
Sliņķu dēļ veidojies progress.
Mājās esmu galīgs sliņķis. Es daru tikai to, kas galīgi nepieciešams. Omīte, vienmēr atrod, kur kādu puķi sakopt, kur ko citu izdarīt. Man jau patīk. Tikai, lai to izdara kāds cits. Mājas kārtošana un tādas lietas nav mana stiprā puse un aicinājums. Man patīk, ka viss ir kārtīgi un skaisti, bet ne pašam ar to nopūlēties.
Vai no līdzvara var izsist?
Divreiz ir izsituši. Pat nesen. Es kliedzu. Atnāca viens no daugavmalas. Mēs taisām pētījumu par trasu novietošanu, šķērsojot Rīgas HES ūdenskrātuvi. Tur ir četri varianti. Tas cilvēks mēģināja iestāstīt, ka mums kādi ir samaksājuši naudu, lai mēs darām tā, kā viņam nepatīk un kādam vienkārši vajag iztērēt 100 miljonus latu. Tad es eksplodēju: "vācies ārā no šejienes!". Mūsu cilvēki tur cīnās un mokās. Šobrīd saskaņot trases ir skarbāk nekā mērnieku laikos. Kas patīk vienam, tas nepatīk otram. Kaimiņš bīda uz kaimiņu, tas atpakaļ. Tur ir cīņa un ietekmes. Šodien tas ir visdrausmīgākais, kas vien ir projektēšanā. Te nu gan vajadzīgs autoritārs režīms. Ja ir valsts interesses un vajag, tad vajag. Protams, kompensācijas jāparedz visiem, kam nodara pāri.
Kas ir tas, kas joprojām var pāsteigt?
Parex banka. Tas ir pēdējais negaidītais brīnums. Kas ir pārsteigums? Negaidīta situācija. Ja tu kaut kam dzīvo līdzi un tas pēkšņi apgriežas pilnīgi otrādi, vai tad tas nav pārsteigums?
Lielais vairums no krīzēm ir paredzamas.
Varbūt esmu pārlieku optimists, bet krīzes nevaru paredzēt. Taču optimisms palīdz, jo nav iemesla stresot. Man ir pašam savs nepieciešamību modelis. Divas bikses kājās vienā reizē neuzvilkšu, divās mašīnās nebraukšu un divas vakariņas arī nevaru apēst. Ja tas standara līmenis ir nodrošināts, tad pārējais jau ir pokera spēle. Ir tas nepieciešamais un cits vairs nav būtiski. Protams, nepatīkami kaut ko zaudēt. Bet tā nav traģēdija. Ak, jā, mans standarts ir paplašinājies. Kādreiz ziemā uz kalniem braucu vienu reizi, tagad man gribas divas reizes.
Tas ir optimisms vai kaut kas cits, kas palīdz būt jaunam jebkurā vecumā?
Ir divas lietas, ko nevar nopirkt par naudu. Veselība un mīlestība. Ja tās abas ir, tad tu esi optimists. Ja esi labestīgs pret apkārtni, tad nav par ko stresot. Vienīgais stresa situāciju rada satraukums par firmu, jo man ir 125 darbinieki. Kas būs tālāk? Tā atbildības sajūta rada stresu.
Vai nevar naktī aizmigt, jādomā?
Nē, tā gluži nav. Naktī aizmiegu viegli, bet no rīta.... Visus atklājumus visas lietas esmu izdomājis pulksten piecos no rīta, kad esmu pamodies. Gluži vai atlec: re, kur ir, tā jādara!
Visu dzīvi cīrulis?
Jā.
Tad tā agrā celšanās nav vecuma problēma.
Ģimenē gan tā ir liela problēma, ja viens ir cīrulis un otrs pūce. Tad ir kreņķi.
Kas vēl bez uzņēmuma nākotnes nodarbina prātu?
Kas satrauc, rada diskomfortu? Vienīgi uzņēmums. Bērni ir pie vietas. Mazbērni ir lieliski. Dzīvē nav nekas foršāks par mazbērniem.
Cik viņu ir?
Pašlaik četri, bet vedekla paziņoja, ka būs piektais.
Cik zinu, vienam mazbērnam veido savu objektu galeriju fotogrāfijās. Kuram?
Kārlītim. Puikam.
Viņš ir vienīgais puika?
Pagaidām jā, kas būs nākošais, nezinu.
Ko gribas piedzīvot, izbaudīt?
Neesmu par to domājis, jo, manuprāt, visu laiku izbaudu un daru to, ko man gribas. Ir dažas vietas, kur gribas aizceļot. Maldivu salas un Jaunzēlande. Varbūt tāpēc, ka man teica, ka Jaunzēlandē var slēpot, kad šeit ir vasara. Bet Maldivu salās bija kolēģis, kurš strādāja pie Maldivu lidostas projekta un stāstīja, ka tā ir pasakaina zeme. Tikai pirms trīs gadiem pirmoreizi vasarā biju atvaļinājumā. Parasti vasarā mani grūti dabūt ārā. Man nepatīk karstums. Man patīk ziema.

Uz Anatolija Gulbja galda pamanu ebreju tautas vēstures grāmatu un tā mēs kādu brīdi vēl runājamies par grāmatām, par vēsturi, par dažādu tautu ieradumiem, dokumentālu literatūru, par personībām. "Mao dzīve, Ķīna. Lai cik biezas grāmatas nebūtu lasījis, joprojām nesaprotu, kā caur to milzīgo teroru var dabūt gatavu to, kas šodien ir Ķīnā. Kā tas iespējams?", saka Anatolijs Gulbis. Un lai arī viņš ļoti daudz lasījis par Hitleru, Staļinu un Ļeņinu, kolīdz uzzinājis, ka atkal iznākusi jauna grāmata, tā ir vēlme to atrast.
Fantastisko grāmatu par Rodēnu Anatolijs Gulbis lasīja vienlaicīgi šķirstot Rodēna skulptūru albūmu. Tagad viņam ir sapnis nokļūt Rodēna muzejā. Tad šedevrīgais Mikelandželo un kur nu vēl citi. Tā mēs aizrunājamies par to, kāpēc joprojām pat it kā civilizētas zemes vēlas dzīvot autoritārā režīmā? "Bet viss jau ir šo tautu pasakās. Krieviem visas sākas ar to, ka ir cars tētiņš, kas visu iedod. Dod lidojošos paklājiņus un krāsni ar ko pasauli apceļot."

Un kāda būtu laba pasaka par gulbjiem?
Es tādu nezinu, - iesmejas Anatolijs Gulbis, bet pēc brīža piebilst,- gulbīti, gulbīti kustini spārniņus, aizved mani uz laimīgo zemi.

To teicis Sprīdītis un arī Anatolijs Gulbis, jo savulaik viņš bijis uz skatuves bijis Sprīdītis.

Mārīte Šperberga

P.S. Ja interesē, ko Anatolijs Gulbis stāsta par ceļu projektēšanu, atveriet žurnāla "Latvijas Būvniecība" septembra numura 116 lappusi.