Veco māju vārdotājs. Pēteris Blūms

Arhitekta Pētera Blūma biroja Konventsdarba telpas senā Vecrīgas namā veido autentiski dzīvu ietvaru restaurācijas meistara pieredzei, kas pārsteidz gan nozares profesionāļus, gan seno māju iemītniekus. Par izcilo veikumu paaudžu mantojuma saglabāšanā Pēterim Blūmam piešķirta Būvindustrijas lielā balva kā Gada arhitektam.

Ko jums nozīmē profesionālās balvas un kolēģu atzinība?

Es to uzskatu par svarīgu. Manā darbības jomā nav runa tikai par vecām mājām, bet par vēsturiskās vides sajūtas saglabāšanu, izpratni, domāšanas veidu un adaptāciju mūsdienās. Ļoti ilgi profesionālajā vidē starp arhitektiem un būvniekiem restauratorus daudz neņēma vērā – ak, ko tie tur ar tām vecajām būdām krāmējas! Tagad situācija ir mainījusies. Viens no aspektiem – atjaunoto ēku vides īpatsvars būtiski pieaug. Atšķirībā no padomju laika vēsturiskas ēkas un elementi mūsu vidē iegūst nesalīdzināmi lielāku un labā nozīmē smagāku jēgu, jo tie vairs nav veci, pelēki grausti, bet patiesas vērtības, kurās var ieiet, ko var izjust un novērtēt. Sajūta, ka tevi novērtē kā šā procesa dalībnieku, ir svarīga jebkurā vecumā, bet jo īpaši tad, kad vairs nav gluži spēka gadi un nezini, cik ilgi vēl aktīvi strādāsi. Novērtējums ir motivējošs un kļūst par platformu turpmākajam laikam, jo uz to var atsaukties. Cik tas ir populāri sabiedrībā, man grūti spriest.

Vai jūtaties vientuļš ar savu mērķi atjaunot un apdzīvot senās ēkas? Kā savu pieredzi nododat jaunajai paaudzei?

Nē, tagad vairs neesmu vientuļš. Tas bija 80.–90. gados. Tagad esmu pietiekami populārs. To rāda ne tikai projekti, cilvēki uz ielas mani sveicina. Mazvērtības komplekss mani nemāc. Mans birojs nav liels, bet te strādā trīs jauni arhitekti. Es daudz lasu lekcijas. Pēdējos divos gados daļa lekciju ir pārsteidzoši labi apmeklētas par tēmām, kas veltītas skaidrojumiem: kā saprast vecas mājas, kā tām pietuvoties, ko ar tām darīt, kā iemācīties sarunāties ar ēku un veidot dialogu, kā no dažādām pazīmēm izprast vecu ēku? 

Lasu lekcijas par to, kā nesačakarēt vecu māju autentiskumu. Viena lieta ir pašam to saprast un profesionāli izstāstīt kolēģiem, pavisam cita – spēt to izstāstīt cilvēkiem, kuru ikdiena ir tālu no arhitektūras un būvniecības terminoloģijas un pasaules. Man jārēķinās, ka jābūt slieksnim, no kura cilvēks var sākt domāt tādā kategorijā, kā es domāju ikdienā. Tas ir līdzīgi, kā stāstīt par Vecrīgas restaurāciju 5. klases bērniem. Tas ir ļoti pamācoši un interesanti, bet arī ārkārtīgi grūti. Tieši runājot ar bērniem, esmu mācījies to darīt tā, lai cilvēki mani saprastu.

Pagājušajā gadā Lietuvā mani uzaicināja veikt ekspertīzi koka māju saglabāšanai, un tika izsludināts mans priekšlasījums. Neesmu tur neko darījis, bet uz lekciju atnāca 50 cilvēku. Citā valstī tas ir ļoti labs rādītājs, un 70% bija jauni cilvēki. Manas lekcijas Kalnciema kvartālā, Daugavpilī, Cēsīs un citur pārsvarā klausījušies jauni cilvēki. 85–90% no viņiem ir saistība ar senu māju atjaunošanu vai arī viņi tādās dzīvo...

Visu rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" jūnija numurā (Nr.62)*

*Žurnālu “Būvinženieris” var abonēt http://buvinzenieriem.lv, Latvijas Pastā, LBS birojā - Kr.Barona ielā 99.

Žurnālu var iegādāties LBS birojā - Kr.Barona ielā 99 un SIA “Preses serviss” piegādes vietās Rīgā, Siguldā, Dobelē, Mārupē, Daugavpilī, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Ogrē, Bauskā, Ādažos, Madonā, Salaspilī, Jūrmalā, Iecavā, Ķekavā un citur.

Antra Ērgle

Foto: Līga Ganiņa