SOS: meklēju konstruktoru

SOS: meklēju konstruktoruPēc vienošanās par sarunu pirmajā nedēļā grūti atrast brīvu „logu”. Tad Aldis Grasmanis nedēļu nav Rīgā. Pēc atgriešanās norunājam dienu.
SOS: meklēju konstruktoruPēc vienošanās par sarunu pirmajā nedēļā grūti atrast brīvu „logu”. Tad Aldis Grasmanis nedēļu nav Rīgā. Pēc atgriešanās norunājam dienu. Viņš min, ka pēc pusdienām varēsim runāties. Ierodos nedaudz par ātru. Kolēģis saka, ka Aldis pirms minūtes aizgājis. Ierodas precīzi norunātājā laikā ar maizītēm. Pusdienās viņš nav paspējis. Atvainojas, ka telpas izskatās kā ceļa jūtīs. Birojam kļuvis par šauru. Notiek pārvākšanās. Aldis atnes tēju mums abiem. Varam runāties.

Daži arhitekti un būvinženieri, ar kuriem sazinos pirms tikšanās ar Aldi Grasmani, nodēvē viņu par vienu no viskompetentākajiem konstruktoriem valstī. Izstrādātas būvprojektu konstruktīvās daļas vairākiem simtiem valsts tautsaimniecības objektu. Nozīmīgākie no tiem - daudzstāvu automašīnu stāvvieta Rīgā, Republikas laukumā 2, apakšzemes stāvvieta Kalpaka bulvārī, Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcija, daudzfunkcionālā dzīvojamā un administratīvā ēka Mārsteļu ielā 17, Rātsnams, „Hansabankas” augstceltne Daugavas krastā, multihalle „Arēna Rīga”.

Treniņš inženierzinātnēs

SIA „Būvinženieru konsultāciju birojs” (BKB), kurā Aldis ir tehniskais direktors, ir viens no pieprasītākajiem sadarbības partneriem. Kāpēc? Uzticams un strādā profesionāli. Vienā dienā tādu cieņu neiegūt. Aldis atzīst, ka tas ir liels gods, būt novērtētam, bet viņš atzinību vairāk uztver kā godu biroja vadītājam nekā speciālistam: „Inženierzinātne ir pārāk plaša. Lai būtu labs inženieris visu laiku jātrenējas, bet es pēdējā laikā vairāk esmu trenējies biroja vadīšanā”.
Tas izklausās visai pieticīgi, jo Aldis cenšas sevi uzturēt formā un ik pa brīdim veic dažādus aprēķinus un šo un to arī uzzīmē. Tas ir tīri svētīgi, jo darbojas kā sava veida kontroles mehānisms.
Visu panākumu pamatā ir izglītība un gadiem krātā pieredze, bez kuras konstruktors nevar iztikt. Aldis atzīst, ka celtniecībā nokļuvis nejauši. Viņam patika tehniskās zinātnes, matemātika. Pēc augstskolas bijis labs sākums lieliskā komandā „Lauku projektā”. Tur viņš ieguva pietiekami labus pamatus un sapratni kādā veidā projekts attīstās, kam jāpiegriež vērība. Kādreiz visi aprēķini veikti bez programmu palīdzības. Katram procesam, katrai detaļai bija rūpīgi jāiziet cauri. Tagad ir vienkāršāk: ja saproti un zini pamatus, vari sekot līdzi datora programmai, izanalizēt rezultātus. Tā kā sistēma ir citāda, jaunatnei rodas problēmas. Akli uzticoties programmai un nespējot analizēt, var pieļaut rupjas kļūdas. Sapratne konstruktora darbā nāk tikai ar laiku. Taču speciālistu katastrofāli trūkts un „BKB” pieņem darbā jauniešus un apmāca.
Viņiem birojā struktūra veidota tā, lai var to atļauties. Procesu vada Aldis. Konstruktors pārbauda visus projektus. Seko projekta vadītājs un viņa atbildība ir viss projektēšanas process. Tādu projektu, kurus viens iesāk un pats arī pabeidz, tikpat kā nav. Taču birojs kādreiz piekrīt arī nelieliem projektiem. „To dažkārt vajag, lai atgūtos no lielajiem projektiem. Jo lielie ir mašinērija. Ilgstoši strādāt pie liela objekta ir psiholoģiski sarežģīti,” saka Aldis.

Partneru uzticība

Ne vienreiz vien nācies dzirdēt, ka būvinženieri izmisīgi meklē konstruktora palīdzību, bet tieši vajadzīgajā brīdī visi aizņemti. Rindā jāgaida pusgadu un pat gadu. Bet būvei gaidīt nav laika. Kad Aldis Grasmanis saka „jā” un kad „nē”?
„Ja konstruktorus meklē kāds no malas, pirmais teksts dažkārt arī varētu būt- jāgaida pusgads. Ir liela atšķirība vai ar arhitektu biroju jau gadiem strādāts, vai par to dzirdu pirmo reizi. Projekts vispirms ir uzticēšanās starp partneriem. Ja pirms tam bijusi veiksmīga sadarbība, ja līgums ir liels, daudz var paveikt darba procesā. Riskanti tādu darba metodi izmantot ar nezināmu partneri. Mūsu darbs lielā mērā atkarīgs no tā cik arhitekts veiksmīgi prot sadarboties ar inženieriem, cik korekti spēj nodefinēt uzdevumu, cik precīzi saņem atpakaļ informāciju no inženierdaļu veicējiem”, stāsta Aldis.

Līgumi ar ārzemniekiem

Tā kā BKB birojs veic ekspertīzes, Aldim nācies redzēt problēmas projektos. Diemžēl arī principiālas un ļoti būtiskas. Tās viņš skaidro ar jau pieminētās pieredzes trūkumu. Situācija tirgū šobrīd ir tāda, ka diezgan viegli var saņemt pasūtījumu arī ne pārāk pieredzējuši inženieri. Viņi tikai saka: varu projektēt un neviens nepēta viņu pieredzi. Pieprasījums būvniecība ir straujāks, nekā ir reālo darbu veicēju skaits.
Piemēram, normālā situācijā neviens pēc saņemta brāķa tādam projektētājam neko nepasūtītu, bet šobrīd arī nekvalitatīvam vai paviršam projektētājam nekas netraucē atrast nākamo objektu. Veidojas ķēdīte un procentuāli pieaug neveiksmes. Jebkurš jauns speciālists redz, ka projektēšanā ir nauda, tāpēc strādājot birojā, izdomā, ka biznesu var sākt pats. Diemžēl aizmirst, -lai nopietni projektētu, pieredze ir pirmais nosacījums. Aldis uzskata, ka ir jautājumi, kuru apgūšanai vajadzīgs krietni vien vairāk gadu nekā tikai divi, trīs. Un nav svarīgi vai esi jauns vai pusmūžā. Ja gadu gadiem esi projektējis tikai privātmājas un pēkšņi kaut kādu apsvērumu dēļ izdomāsi, ka vari uzprojektēt daudzstāvu māju monolītajā betonā ar trīs stāviem apakšzemē, lai cik būtu ģeniāls cilvēki, kas var pārslēgties, tur nekas nesanāks.

Aldis stāsta, ka „BKB” vairākus projektus pasūta ārzemēs. Viņiem ir līgumi ar projektētājiem Vācijā, Izraēlā, Turcijā. Pieprasītiem apjomiem trūkst vietējo cilvēkresursu, bet kontroles sistēma prasa mazāk darba un laika nekā projektēšana.

Kad pieņemt kārtējo pasūtījumu un objektu projektēt? „BKB” birojā ir „siets”. Tehniskais direktors diskutē ar galveno konstruktoru. Inženieri izrunā visus jautājumus ar projektu vadītājiem. Kopā tiek pārrunāts par galvenajiem risinājumiem un pieņēmumiem. Individuālā pieredze konkrētā gadījumā varētu būt nepietiekama.

Kompromisa meklējumos

Aldis runā pārdomādams katru teikumu un visu laiku lieto: „mēs” vai „birojs”. Viņš ļoti novērtē komandu un cilvēkus.
Taču kas konkrēti ir paša Alda ikdiena?
Administratīvā puse gan neesot tā, kas viņu saista. Aldis uzskata, ka jābūt cita kaluma cilvēkam. Viņš no daudziem biroju vadītājiem dzirdējis, ka gribas pašiem projektēt. „Tā sajūta, ka pats vari izdarīt labāk, nepamet nekad,” Aldis pasmaida: ”Taču tajā pat laikā saproti, ka tas, ko pats vari projektēt no kopējā biroja apjoma ir tik mazs, ka nav jēgas. Ja inženieris to dara katru dienu, viņam sanāk ātrāk nekā man. Kas izdodas pašam? Patīk atrast labāku risinājumu. Pietiekami ātri izdomāt kādu izeju no situācijas, kur ir sarežģījumi. Atrast kompromisu starp pielietojamo konstrukciju un prasībām no arhitekta puses.
Vai pasūtītājs novērtē, ka būvniecības laikā vērts ieguldīt vairāk, lai mazāki būtu ekspluatācijas izdevumi? Auto stāvvietas ir viens no tādiem objektiem. Projektētājiem ir nemitīga cīņa par šo stāvvietu konstrukciju aizsardzību, jo sāļu ietekme ir dramatiska. Neveicot papildus aizsardzību, konstrukcijas nolemtas ātrākai vai vēlākai nāvei. Taču aizsardzība prasa papildus līdzekļus un pasūtītājs bieži vien nevēlas tos ieguldīt. Formāli projektētājs to nevar pieprasīt, jo normās par konstrukciju aizsardzību nekas nav teikts. Tikai balstoties uz pieredzi pasūtītājam tiek ieteikti vajadzīgie risinājumi.
Pasūtītāji, kas būvē izīrēšanai vai pārdošanai, visbiežāk ekonomē pat ļoti būtiskām lietām. Ja pasūtītājs pats ekspluatēs ēku, tad izpratne ir savādāka.

Gandarījums par paveikto

Kādi objekti devuši būtiskāko pieredzi, lai šobrīd „BKB” būtu „paceļami” arī krietni sarežģīti objekti? Daudzstāvu autostāvvieta Republikas laukumā bija viens no pirmajiem lielajiem līgumiem. Veiksmīgs jau sākot ar celtniekiem doto priekšlikumu, ar kuru viņi piedalījās konkursā. Arī pats Aldis bija klāt no sākuma līdz beigām, jo tajā laikā viņam bija mazāk administrējošo funkciju.

Tam laikam pilnīgi ekstrēms pasākums bija pazemes auto stāvvieta. Birojam vēl nezināms lauciņš. Kas notiek zem zemes? Rūpīgi bija jāpārdomā, kādu risinājumu piedāvāt mezgliem. Kā būs ar temperatūru zem zemes, kā ar caursalšanu? Būvniecība Rīgas centrā pirmajai stāvvietai bija pietiekami sarežģīta. Tagad ir radīti projekti pat trīs stāviem zem zemes un zem ēkām

Birojam un Aldim interesants objekts bija arī Centrālā stacija. Kaut vai tāpēc, ka būvniecība notika neapturot stacijas darbību. Pats Rīgas centrs. Būvlaukuma nebija. Tā robežas bija ēkas robežas. Šis objekts bija interesants arī ar to, ka procesā piedalījās citas valsts inženieri un katram tā pieredze bija savādāka. Zviedri jaunajai ēkai izstrādāja projektu. Veco ēku projektēja „BKB”. Aizsākās sadarbība, kas turpinās. Tagad „BKB” mēģina projektēt viņiem. „Vajag paplašināt savu redzesloku. Pieļauju, ka tas lielais burbulis kaut kad plīsīs. Pašlaik ir svētīgi meklēt ceļus, lai tad kad Latvijā pasūtījumu daudzums un apjoms samazināsies, birojs varētu pārprofilēties uz citu projektēšanu”, saka Aldis.
Katrs objekts dod kādu mācību. Ko deva Rātsnams? Tas bija interesants trīs veidu ēku dēļ. (bibliotēkas tornis, kas palika no Rīgas Tehniskās universitātes bibliotēkas un netika demontēts; vecā daļa, kas imitēja veco rātsnamu, kur bija cita shēma, un mūra sienas, kas balstījās uz vecā rātsnama mūra priekšējās daļas un jaunā ēka). „Ilgi domājām kā saglabāt veco rātsnama mūri un tajā pat laikā ēku balstīt uz pāļiem. Nonācām pie secinājuma, ka vecie rātsnama pamati jāizurbj ar pāļiem. Vecā rātsnama mūris tagad sanāk apkārt kā čaula. Tajā brīdī tas viss likās diezgan ekstrēmi. Bija bažas, ka mūris pāļu urbšanas laikā sadrups, bet laikam jau vecie meistari prata mūrēt un nekādas problēmas nebija. Pat plaisas neradās. Tas bija viens no pirmajiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem, ko projektējām un tobrīd arī pieredze nebija tik liela. Vajadzēja daudz mācīties”, atceras Aldis.

Jauns izaicinājums bija arī „Hansabankas” biroja māja. Tajā brīdī augstums 26 stāvi šķita tik cienīgs, ka valdīja pat satraukums. Kas un kā? Kā precīzi aprēķināt vēja slodzes un ņemt vērā visas augstceltņu problēmas. Tāds laiciņš aizritēja līdz „BKB” nonāca pie secinājumiem un liekas, ka pie pareiziem aprēķiniem, jo problēmas nav bijušas.

„Visasāk jūt pārmantojamības trūkumu, jo vairāku gadu krīzes periods iesitis pamatīgu robu un jauna būvniecība tikpat kā nebija. Jebkurš pārtraukums sit pamatīgu robu profesionāļu zināšanās, ja kādu laiku projektēšanu vai celtniecību nenodarbojas. Vajadzēja daudz mācīties. Būvniecība nestāv uz vietas un ja kādu laiku esi no aprites ārā, tad faktiski jāsāk viss no jauna ”, saka Aldis pirms stāsta par darbu pie viena no pēdējiem lielajiem objektiem – multihalles. Sākumā bija pat divi projekti. Pirmais piederēja somu arhitektam. Bija skiču stadija un principiālie risinājumi. Pēc pamatu plāna urba pāļus. Tad darbs tika pārtraukts. Pasūtījumu paņēma SIA „Merks”.
Kanādas arhitekti piedāvāja savu projektu pēc kāda halles celtas gan Kanādā, gan Eiropā un mēģināja to pielāgot Rīgas apstākļiem. Projektēšanā iesaistījās trīs valstis. „Mēs bijām galvenie, kas par visu atbildēja. Daļu aprēķinu mums taisīja Lietuvā, jumtu atbilstoši mūsu risinājumiem gatavoja Igaunijā. Sanāk, ka visas Baltijas valstis strādāja pie šī projekta. Diezgan veiksmīgi izdevās izdomāt jumta konstrukcijas risinājumu, jo Kanādas projekta standarta piedāvājums mūs neapmierināja. Mūsu gadījumā metāla ekonomija bija gandrīz divas reizes. Domāju, ka arī tīri vizuāli šis risinājums ir veiksmīgāks. Tas deva pozitīvu stimulu, ka neesam sliktāki par pasaules metropoli”, atzīt Aldis.

Latvijas būvniecības nākotne

Aldis uzskata, ka lielākā problēma celtniecībā ir normatīvās bāzes trūkums: „Mums bieži vien jāatzīst, ka Latvijā nav kāda konkrēta normatīva. Tad jāmeklē kādā citā Eiropas valstī, vai jānovērtē pašam. Bet ko nozīmē novērtēt pašam? Normatīvs jau nerodas pats no sevis, tas ir pieredzes apkopojums. Lai cik ģeniāls projektētājs, viņš nevar tā pēkšņi izdomāt vajadzīgo un ielikt projektā.”

„Vai tiešām valsts institūcijas nesaprot, ka šajā jomā būvniecības nozare tiek pamatīgi ignorēta. Daļēji tas, protams, atkarīgs no finansējuma. Taču izskatās tā, kamēr pie mums kaut kas nesagrūs, kamēr nebūs lielas nepatikšanas, tikmēr nekas neizkustēsies”, saka Aldis. Pašreiz pieejamos normatīvos aktos ir milzīgas nesaistes un acīmredzot viss, kas šobrīd notiek būvniecībā Latvijā, balstās tikai uz pieredzi un kaut kādu loģisko inženiera saprātu, kas ļauj atrast to robežu. Ja skatītos no juridiskā viedokļa, tad korekti projekti pašreiz Latvijā nav iespējami. Nevar paņemt vienu standartu no Latvijas, otru no Krievijas trešo no citas valsts.
Normatīvi nav kaut kas formāls, tas principā ir dokuments un atspoguļojams tam kā attīstās nozare. Kad tiek izdots jauns normatīvs, tas ievērtē esošo situāciju. Ja mums nav šī normatīva, tas nozīmē, ka stāvam uz vietas, līdz ar to mūsu konkurētspēja samazinās – nosacīti, gan projektēšanas jomā, gan celtniecībā. Mūsu spēks ir speciālistos. Ja viņiem nav normatīvu, tas nozīmē, ka viņi atpaliek.
Normatīvi ir celtniecības pamatu pamats. Ja tur ir nekārtības un nepilnības, tad tās aiziet ģeometriskajā progresijā: projektēšanā un būvniecībā. Tāpēc jāsāk ar pamatu. Vēl Aldis uzskata, ka Latvijā pietrūkst nopietnas iestādes, kas nodarbotos ar būvniecības zinātni. Jebkurā lielā valstī ir pat vairāki institūti, kas izstrādā jaunas aprēķinu metodikas, jaunas būvniecības tehnoloģiju sistēmas, jaunus materiālus. Tā ir sfēra, kas paliek aizvien būtiskāka. Savā laikā Rīgā izdomāja riģipsi, tagad izmantojam citu izgudrojumus. „Kamēr līdz mums tie atnāk, mēs jau esam atpalikuši”, atzīt Aldis.

Izklausās bēdīgi? Kā tad izskatīsies Latvijas būvniecība pēc 5- 10 gadiem?
„To ātrumu uzdzīt nav problēma. Jābūt konkrētai valsts politikai. Jāizvirza tādas nozares, ar kurām esam spējīgi konkurēt pasaulē. Jāinvestē nauda, lai šīs nozares attīstītos. Pieņemu, ka celtniecība varētu būt viena no tām nozarēm, ar kuru mēs varam konkurēt pasaulē. Ir pierādījies, ka varam celt gan Zviedrijā, gan Vācijā. Krievija ir milzīgs neapgūts tirgus. Tur cenas Rietumeiropas līmenī, bet tirgus neierobežots. Priekšrocības – zinām viņu normas un nav valodas barjeras.
Pienācis laiks, politiķiem domāt par valsts ģenerālāku attīstību nevis tikai dalīt to savu sedziņu un raut katram uz savu pusi,- tā Aldis.

Pasaulē labākais boss

„BKB” ir elastīgs un dinamisks birojs. Par to dzirdēts sakām: savādāks piegājiens. Var jau būt, ka šajos lielā pieprasījuma apstākļos birojs varētu uzstādīt striktākas prasības: tā un ne savādāk. Taču kaut kā iegājies, ka viņi mēģina atrast to variantu, ko iedomājies arhitekts vai pasūtītājs. Ja nav iespējams, tad tā arī pasaka, bet vismaz pirmais solis tiek pasperts pretī.
Kad pajautāju ar kādu gadalaiku Aldis salīdzinātu savu biroju, viņš pasmaida un saka, ka ziema tā gluži nav, kaut gan pašam šis gadalaiks patīk slēpošanas dēļ. Pavasaris vairāk piestāvētu jaunībai un romantikai un ne gluži atbilst projektēšanas biroja specifikai. „Ja pieņem, ka nepārtraukti ražojam, tad tas var būt arī rudens. Bet vislabāk kaut kas starp vasaru un agro rudeni”, secina Aldis.

„Kā izdodas atgūt darbaspējas?” jautāju un saņemu atbildi: „Diezgan bēdīgi”. Vai tas nozīmē, ka pats un birojs iet uz pārslodzi? „Vislabākais ir fiziska slodze. Kad bija galīgi bēdīgi, sāku no rītiem skriet krosiņus un, patiesību sakot, tas deva stimulu visai dienai. Varēja daudz izturēt. Visvairāk palīdz atpūta ar ģimeni un fiziskas nodarbības. Tenisu spēlēju, bet nu arvien mazāk. Jāiet līdzi jaunatnei, tagad jāpāriet uz skrituļslidām. Ar vecāko dēlu jau sanāk sacensties”.

Uz plaukta atrodas kolēģu apliecinājums kādus tāpat vien nepasniedz. Aldis oficiāli atzīts par labāko bosu pasaulē. „Šis apbalvojums tiek piešķirts atzīstot faktu, ka viņš ir pedantiski godīgs, labsirdīgs, saprotošs. Viņš kolektīvā katram ir paraugs”.

Mārīte Šperberga
Žurnāls „Būvinženieris”