No mācekļa līdz būvmeistaram

Šodien pārmaiņas notiek arī arodizglītības sistēmā. Tiesa, arī agrākajā sistēmā bija daudz noderīga, piemēram, tā bija piesaistīta konkrētiem uzņēmumiem un pildīja savu uzdevumu – sagatavoja konkrētus speciālistus.

«Šādi organizēta profesionālās izglītības sistēma pildīja nozares nepieciešamību pēc speciālistiem. Tā pievērsās arī pieaugušo izglītošanai – speciālistu kvalifikācijas celšanai. Tas bija konkrēts stimuls strādājošajiem. Jo augstāka bija kvalifikācija, jo lielāks atalgojums. Uz vidusskolām gāja tikai tie skolēni, kuri vēlējās studēt. Savukārt tie, kuri uzskatīja, ka augstskola neietilpst viņu tuvākajos nākotnes plānos, gāja mācīties uz arodskolām,» stāsta jumtu eksperts Armands Liede, Latvijas Jumiķu apvienības valdes priekšsēdētājs un Starptautiskās Jumiķu federācijas (IFD) valdes loceklis.

Kas ir būvstrādnieks?

«Iepriekšējā arodizglītības sistēma patlaban faktiski ir pilnībā sagrauta. Patlaban profesionālās skolas reizēm nav orientētas ne uz kādu profesiju. Piemēram, vairākās arodskolās gatavo būvstrādniekus. Kad es prasu, kas ir būvstrādnieks, neviens nemāk man to pateikt,» saka eksperts. Būvstrādnieks nav profesija. Būvstrādnieks neko īsti nemāk un nesaprot. Apmācot šādā veidā jauniešus, tiek izšķērdēti nodokļu maksātāju līdzekļi. Normāla prakse ir tāda, ka būvēs visus palīgdarbus paveic zemākas kategorijas celtnieki, kuri tādā veidā praktizējas un attīsta savas prasmes. Un tā nav laba prakse, ka valsts skola gatavo būvstrādniekus bez profesionālas amata ievirzes. Metinātāji, jumiķi, betonētāji vai namdari... tās ir konkrētas profesijas. Audzēkņi vispirms mācās teoriju un iegūst nelielas praktiskās iemaņas, attiecīgi, aizejot uz būvi stažēties, viņi zina, kas jādara. Tad jau var konstruktīvi sadarboties ar nozari.

Pēc 9. klases jaunieši bieži vien nezina, ko darīt tālāk. Skolā viņi nav ieguvuši profesionālo orientāciju. Viņiem nav izsmeļošas informācijas par to, kādi arodi Latvijā ir apgūstami, kādas ir iespējas pēc tam dabūt darbu, kas īsti ir jādara, kādi mūsdienās ir darba apstākļi, cik var nopelnīt un kādas ir profesionālās izaugsmes iespējas. Rezultāts – gandrīz neviens negrib reāli strādāt, visi lielākoties grib būt vadītāji, ekonomisti, juristi, komunikāciju speciālisti vai vismaz ārsti. Tagad skolās audzēkņus bieži «izvelk» līdz izlaidumam, un tad viņi aiziet citur. Katram skolniekam seko nauda. Jāraugās, cik lietderīga ir šī naudas ieguldīšana. Lai korektāk plānotu un organizētu mācības, nepieciešams fiksēt šā brīža situāciju Latvijas celtniecības darba tirgū. Cik un kāda veida aroda speciālistu Latvijā ir. Šāda uzskaite nav veikta. Zināms, cik valstī ir celtniecības firmu, cik ir arhitektu, cik ir būvinženieru, tomēr nav zināms, cik ir aroda speciālistu, vai viņu pietiek.

«Līdz ar to skolas apmāca nevis tādus speciālistus, kādi ir vajadzīgi, bet gan pēc programmas un tā, kādus audzēkņus izdodas savākt. Sanāk sāpīgi kuriozi. Piemēram, cik namdaru pagājušajā gadā ir uzņemti?» retoriski jautā A. Liede.

Duālā apmācība

Bieži vien skolas sagatavo speciālistus, kuriem pēc tam nav iespējams atrast darbu. Vēl viena problēma – jaunieši nav tik kvalificēti, cik būtu vajadzīgs. Pēc 9. klases iestājoties arodskolā, jaunietis vēl ir nenobriedis. Izeja ir duālā apmācība. Izmantojot šo metodi, skolas kalpo kā teorētiskās apmācību bāzes. Uzņēmumos audzēkņi var stažēties un iegūt praktiskās iemaņas...

Visu rakstu lasiet žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā!*

*Žurnālu “Būvinženieris” var abonēt http://buvinzenieriem.lv, Latvijas Pastā, LBS birojā - Kr.Barona ielā 99.

Žurnālu var iegādāties LBS birojā - Kr.Barona ielā 99 un SIA “Preses serviss” piegādes vietās Rīgā, Siguldā, Dobelē, Mārupē, Daugavpilī, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Ogrē, Bauskā, Ādažos, Madonā, Salaspilī, Jūrmalā, Iecavā, Ķekavā un citur.

Andris Ozoliņš