Krīžu speciāliste Vaira

 Krīžu speciāliste VairaVairai Ronimoisai piemīt tāda liela spītība iesākto un apsolīto izdarīt līdz galam. Pat tad, ja neviens cits vairs nevar, ja dažādu iemeslu dēļ kāds izkritīs no ierindas, viņa atradīs sevī kaut kādu citiem nemanāmu un neizprotamu enerģijas rezervi, lai komandas vārds turpinātu nest mūsdienās tik svarīgo moto: „Uz viņiem var paļauties! Viņiem var uzticēties!”.
 Krīžu speciāliste VairaVairai Ronimoisai piemīt tāda liela spītība iesākto un apsolīto izdarīt līdz galam. Pat tad, ja neviens cits vairs nevar, ja dažādu iemeslu dēļ kāds izkritīs no ierindas, viņa atradīs sevī kaut kādu citiem nemanāmu un neizprotamu enerģijas rezervi, lai komandas vārds turpinātu nest mūsdienās tik svarīgo moto: „Uz viņiem var paļauties! Viņiem var uzticēties!”.

Varbūt tā ir arī Vairas lielā pienākuma un atbildības sajūta par katru lietu, ko viņa uzņēmusies darīt. Vairu ļoti saista būvniecība, bet ceļš līdz tai bijis samērā līkumots. Viņa mācījās Alūksnes 1.vidusskolā, pēc tam tā īsti neapzinoties, kas interesē, pēc astotās klases iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā un kļuva par konservēšanas tehniķi - tehnologu. Bulduros viņa iemācījās rasēt. Viņa saprata, ka rasēšana patīk, jo izdodas. Viņai nācās rasēt konservēšanas ceha projektu, tāpēc pēc tehnikuma beigšanas Vairai tikai likumsakarīgi likās apgūt projektēšanu. Brīvais diploms ļāva veiksmīgi iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc Bulduru skolas „spīdēja” vai nu Sabiedriskās ēdināšanas vai Būvniecības fakultāte. Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Vaira absolvēja ar inženieres celtnieces diplomu. Teicamnieces sindroms viņai nepiemitis, bet liela atbildība gan. „Laikam tas no audžumammas. Viņa bija skolotāja un man nebija izvēles,” saka Vaira.
Viņa nolēma atgriezties Alūksnē, jo tur bija audžumamma, kura pēc Vairas mammas nāves bija pieņēmusi septiņgadīgo meiteni. Vaira jutās atbildīga par cilvēku, kas viņai tik daudz nozīmēja. Viņa ieradās Starpkolhozu celtniecības organizāciju (SCO) apvienībā Rīgā un teica, ka vēlas darbu Alūksnē. Un to viņa arī ieguva. Divus gadus Alūksnes SCO viņa nostrādāja projektēšanā, bija projektu grupas vadītāja. Tad saprata, ka zīmulis tomēr nav viņas aicinājums, ka būt starp cilvēkiem viņai patīk vairāk un sāka strādāt par darbu vadītāju, vēlāk kļuva iecirkņa priekšniece.
Sākotnējās emocijas Vaira atceras vēl šodien. „Pirmā dienā sajutu vienas vienīgas bailes, jo man iedeva objektu, kura darbu vadītājs bija saslimis. Nezināju ko iesākt. Priekšniecība pārmeta, ka mani veči dzer, bet es strīdējos pretī un teicu, ka nedzer. Staigāju pakaļ strādniekiem. Viņi bija atsaucīgi. Ja ko lūdzu izdarīt, izdarīja. Kopumā tas bija tāds smags laiks. Pulksten septiņos no rīta uz darbu tikai pēc divpadsmit stundām mājās.”
Tad sākās direktores ēra. Vispirms direktore Alūksnes rajona SIA „Pamati”, tad celtniecības direktore SIA „Cēsu būvnieks”, tad direktore AS „UPB” Vidzemes pārstāvniecībā. Kopš 2007. gada viņa ir SIA „Grotta” valdes priekšsēdētāja.
„Grotta” ir AS „UPB” meitas uzņēmums un tika radīts kā būvuzņēmums Vidzemes zonai. Pašlaik uzņēmuma cilvēki būvē Madonas sporta halli, Cēsu bērnudārzu, Mālpils sporta halli ar peldbaseinu.
„Pēc tam, kad Alūksnē strādājot, uzbūvēju ”Latvenergo” bāzi un muitu Veclaicenē, lielu objektu nebija, bet ar remontdarbiem nebija iespējama izaugsme, pieņēmu uzaicinājumu pārcelties uz Cēsīm,” atceras Vaira.

Pirmoreiz ieraugot Vairu ne viens nodomājis: „Tik sīka un celtniecībā? Pie tam uz būves? Starp lielajiem vīriem viņu pat ieraudzīt nevar!” Varbūt Vairu grūti ieraudzīt, bet pamanāma gan viņa ir. Un ne jau ne ar skaļu balsi, vai iejaukšanos visās lietās, kur vien būtu saistība. Vairu var pamanīt ar rīcību, ar lēmumiem, ar darbiem un galvenais ar optimismu, ka vienmēr viss būs kārtībā, viss tiks izdarīts. Viņas manierē nav žēloties par grūtībām. Viņa meklē variantus un risinājumu.
„Tie, kas mani būvniecībā redz pirmo reizi, joprojām uztver nedaudz dīvaini. Ar tiem, kuri mani pazīst nekad nav bijis problēmu. Vīriešu vide būvniecībā kļūst kulturālāka,” saka Vaira.

Konfliktsituācijās Vaira nepieņem ātrus lēmumus. Vispirms izvērtē situāciju, nemētājas ar vārdiem. Viņa runā, lemj un rīkojas, kad viss pārdomāts.
„Kad vieglāk būt direktorei, jaunākai vai tagad?”
„Ar gadiem nāk pieredze. Labāk pazīstu cilvēkus, izprotu procesus, tāpēc ir vieglāk.”
Kolektīvi Vairai bijuši gan pašas veidoti, gan tādi, kuros viņa ir ienākusi. Viņa prot saprasties ar cilvēkiem. Taču viņas lielākā „nelaime” – pārāk daudz atbildību uzņemas pati. Taču Vaira tomēr nejūt, ka kolēģi to ļoti izmantotu.
Viņa nekad nav jutusi dažkārt tik pieminēto dzimumu līdztiesības problēmu. Tehnikumā, kur meiteņu bijis vairāk nekā zēnu, sajutusi dažas nianses, kuras bija atšķirīgas no vīriešu kolektīva. Tāpat vērojot kā audžumammai klājies strādājot skolā, viņa sapratusi, ka vīriešu kolektīvā tomēr ir vieglāk strādāt.
Vairu zināmā mērā var uzskatīt par krīžu speciālisti. Ja vajag paveikt ko nozīmīgu, salikt kopā konkursam vajadzīgo dokumentāciju, viņa tik ļoti spēj koncentrēties vajadzīgam uzdevumam, ka var saspringtu darba režīmu izturēt pat vairākas diennaktis. Viņas darba spējas, salīdzinot ar ikdienu, pat pāris reizes pieaug brīžos kad it kā nav izvēles iespēju.

Uzņēmība ir Vairas galvenais virzītājspēks. Tā palīdz pieņemt arī lēmumus. Viņas vērtību skalā svarīgākais ir stabils darbs un sapratne ģimenē. Bet viena no lielākajām pamatvērtībām Vairai ir bērni – meita un dēls. Profesiju gan neviens no viņiem nav pārmatojis, toties lielo atbildības sajūtu gan. Šo īpašību meita un dēls apguva jau iesaistoties Vairas darbā SIA „Pamats”, kur katram bija uzticēts kāds pienākums, par kuru bija arī jāatbild.

2006. gadā LBS kongresā Vairu ievēlēja LBS valdē un viņa atbild par deviņām reģionālajām kopām.
Kolēģi par Vairu saka: „Ir patīkami  satikt cilvēku, kurā harmoniski ir apvienots sievišķīgs šarms, smalka skaistuma izjūta, racionāls inženiera saprāts, liels organizatora  talants.”

Vislielāko gandarījumu būvniecībā Vairai sagādā mirklis, kad būvobjekts ir nodots ekspluatācijā. Tad ir labi padarīta darba sajūta.

Vairas vaļasprieks ir ceļošana. Divreiz gadā viņa dodas tuvākos vai tālākos ceļojumos ārpus Latvijas. Šobrīd viņas sapnis ir Austrālija. Katrā ziņā Vaira meklē to, ko vēl nav redzējusi un kas atšķirtos no līdzšinējām sajūtām.
Vairai ļoti patīk Latvija. Viņa katru nedēļu meklē iespēju pabūt dabā, mežā un ja arī nekur tālāk doties nav laika, tad pastaigājas pa Ērgļu klintīm. Viņai patīk ūdeņi, īpaši Gauja. Viņa dodas dabā un tad vairs nedomā par ikdiena problēmām un cenšas sevi atpūtināt.
Vairas koks ir priede. Viņa pat nevar pateikt kāpēc, bet tieši priede viņu piesaista vizuāli. „Īpaši man patīk tās vientuļās priedes. Interesanti skatīties kā tās dabā ir izlocījušās. Taču ne jau vienmēr, kur eju, atrodu priedi. Arī par bērzu var jūsmot, tāpat citiem kokiem,” saka Vaira. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas ir pārliecināta, ka daba dod enerģiju. „Pie mums aug ļoti daudz vērtīgu augu, tikai mēs tos nemākam paņemt un izmantot. Ja būtu vairāk laika, noteikti apgūtu šis zinības, jo mani interesē daba,” atzīst Vaira.
Viņai ļoti patīk pirts procedūras. Vaira uzskata, ka katrā pirts reizē būtiski ir izmantot tieši attiecīgā perioda un sezonas augus, vai uz lāvas paklāt pieneņu ziedus, vai papardes un tad var pasapņot, lai gan ikdienā viņa neesot nekāda sapņotāja.
Vasarā Vaira lieliski atpūšas strādājot dārzā. Viņai patīk visas dārza puķes un īpaši rozes. Taču ne tās, kas audzētas siltumnīcās un nonākušas veikalos, bet gan tās, kas uzziedējušas dārzā. Visu brīvo laiku, īpaši pavasarī, viņa velta dārzam un savas vides sakārtošanai.
„Ja dienā bijis ļoti liels stress, tad ņemu lāpstu un eju rakt zemi. Tas nomierina. Taču ne vienmēr, kad roku, man bijis stress”, iesmejas Vaira: „Pēc ziemas ir sakrājies daudz nepareizas enerģijas un tad tā jādabū ārā”.
„Kas ir tava krāsa?”
„Man patīk balta, bet būtībā visi dzidrie toņi. Katrai krāsai ir vismaz daži dzidri toņi,” Vaira nejūsmo par vienu krāsu un kā jau dabas cilvēks katrā reizē atrod savējo.

Vairas bērnība ziemā aizritējusi uz dīķa vai uz ezera. Tieši viņai bija saglabātas ļoti īpatnējas vācu laiku slidas. Kopš tā laika Vaira labprāt slido, pie tam regulāri. Kādreiz viņa devusies uz Ogri, bet tagad dodas uz Valmieras ledus halli.

Vaira pie TV un grāmatām nevar nosēdēt. Viņa ir aktīvā dzīvesveida un aktīvas atpūtas piekritēja. Viņa labprāt nodarbojos ar kalnu slēpošanu. Vairai patīk braukt ar auto. Kādreiz viņa ar to brauca, lai vienkārši relaksētos un atslēgtos, bet kopš darba dienas saspringtā ritma aizmiršanai izvēlēta zemes rakšana, Vaira sevis lutināšanai izvēlējusies pirti, pastaigas, slidošanu, slēpošanu un ceļošanu.