Dzīves gudrība

Dzīves gudrībaLudmilai Okolovičai vairākkārt piešķirts Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts, viņa saņēmusi arī valsts apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Taču īpašs gandarījums bijušajai Celtniecības tehnikuma, vēlāk koledžas direktorei ir par daudzu viņas skolas absolventu veiksmīgo karjeru būvniecībā.
Dzīves gudrībaLudmilai Okolovičai vairākkārt piešķirts Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts, viņa saņēmusi arī valsts apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Taču īpašs gandarījums bijušajai Celtniecības tehnikuma, vēlāk koledžas direktorei ir par daudzu viņas skolas absolventu veiksmīgo karjeru būvniecībā. Viņas pasaule ir pastāvīgais vaļasprieks – grāmatas. Viņa vienmēr atpūšas ar detektīvu, bet relaksējas ar nopietnu literatūru. Vēl viņai tik ļoti patīk sēņot, ka Ludmila Okoloviča saka: „Esmu domājusi, vai nekļūt par profesionālu sēņotāju, sekojot rudenim pa pasauli.”

Vai jūs vienmēr bijāt tāda meitene ar krampi vai vecāki gaidīja zēnu un tā audzināja, ka kļuvāt būvinženiere un sākāt objektā?
Absolūti, nē. Drīzāk biju tendēta uz mākslu. Spēlēju vijoli, spēlēju teātri, dziedāju. Izteikts lauku bērns. Celtniecības tehnikumam bija laba slava, pēc pamatskolas devos turp mācīties, lai varētu sākt ātrāk strādāt. Pamatskolā viss padevās viegli. Tehnikumā izturēju konkursu, un vairs tik viegli nebija. Ar gadiem arī prāts nāca. Mums vajadzēja iziet reālu praksi un prast būt ne tikai krāsotājiem. Gandrīz vai anekdotiski izklausās tas, kā es 17 gadu vecumā kļuvu brigadiere. Objektā bijām tikai divas sievietes: es un apkopēja. Veči mani ar kasti pēc fāzes sūtīja... Vispār jau tik traki nebija. Tie jociņi nebija ļauni. Mācību grāmatās meklēju atbildes, mācījos no brigādes vīriem un kopā ar viņiem arī strādāju. Viņi bija labsirdīgi. Savu izvēli par labu būvniecībai nekad netiku nožēlojusi.
Kad mani vēlējās iecelt par ķieģeļu rūpnīcas direktori Limbažos, tas gan likās par traku. Izteikta līdere nekad neesmu bijusi. Tā pa vidu. Bet dzīve nolikusi dažādās vietās. Man vienmēr paveicies ar priekšniekiem. Kad biju normētāja, stingrā priekšniece iemācīja gan laiku, gan naudu vērtēt. Vienpadsmit gadi aizritēja ēku celtniecības kombinātā ar autoritātēm būvniecībā: Zigurdu Mežuli, Kārli Gailīti. Jau no pirmās Latvijas laikiem kotējās gan tehnikums, gan būvtehniķi. Būvniecībā ir katram sava vieta, gan inženierim, gan tehniķim. Diezin vai maģistra grāds vajadzīgs, lai ar zābakiem bristu pa objekta dubļiem.
Tehnikums saistīja un gluži vai vilka atpakaļ. Likās, ka audzēkņiem pietiekami labi varēšu pastāstīt par būvdarbu organizēšanu. Man vienmēr sāpējis ražošanas kultūras trūkums: izmētāti instrumenti, materiāli. Aktuāli šķita jauniešiem rādīt labas prakses vietas, objektus, mācīt pašiem sakārtot savu darba vietu. Tie, kas beidza tehnikumu, teica, ka viņiem augstskolā klājies krietni vieglāk nekā no vidusskolām nākušajiem.
Tāda sajūta, ka jums vienmēr piemitusi prasme nesabojāt attiecības ar cilvēkiem? Kā tas iespējams?
Varbūt tāpēc, ka vienmēr paticis būt komandā un neiet par līderi tur, kur nevajag, ievērot subordināciju. Aso stūru nolīdzināšanu laikam gan iemācīja skola. No pedagogiem nāk savaldība. Bērni parasti šauj ārā to, kas uz mēles. Tad nevis jāatcērt pretī, bet jāmeklē kompromiss. Jauniešiem visaktuālākā ir taisnīguma sajūta. Viņi ļoti pārdzīvo netaisnību un nevienlīdzību. Ja viss noticis taisnīgi, tad tik ļoti nesāp. Un vēl cenšos nelīst lietās, kas nav gluži mana darīšana.
Ar gadiem sieviete kļūst gudrāka?
Diezin vai ir sievietes vai vīrieša gudrība. Būtībā jau no katra var mācīties cilvēciski nozīmīgāko un vērtīgo. Sievišķīga koķetērija liekas man nav piemitusi un par azbesta veceni arī negribēju būt. Katrs jau uz vecumu paliek gudrāks, bet ja nē, tad vai bija vērts dzīvot?
Uzticaties cilvēkiem?
Vairums cilvēku ir kārtīgi un mīļi. Būt godīgam nav ārkārtas stāvoklis. Tā ir brīvība. Ja gadās vilties, nopurinies un dzīvo tālāk. Ja nepielaiž pārāk tuvu, tad nav arī vilšanās. Ja izrāda savas „guļamistabas brīnumus”, tad konfliktā nav kam pārmest, tikai sev.
Visu var labot, tikai svarīgi ir neaizcirst durvis. Dažkārt tajā konkrētā brīdī labāk uzreiz nerīkoties, bet gan visu sakārtot ar svaigu galvu. Vakarā izdomāju, pieņemu lēmumu un tad pārstāju par to uztraukties, jo citādi problēma mani nelaidīs visu nakti vaļā. Man vienmēr apkārt bijuši ļoti labi cilvēki, jo uzskatu – ja apkārt visi ir slikti, tad vaina ir pašā.
Cik savā pasaulē atļaujat ieskatīties draugiem?
Elksnei ir tāds dzejolis: „...es visu mūžu mīlējusi esmu...”, pārfrāzējot par mani sanāk: „...es visu mūžu strādājusi esmu...” Man nav pieticis laika, lai koptu draudzību. No pulksten 7 līdz 19 biju darbā. Ne velti skolotāja darbu salīdzina ar ogļrača darbu.
Vai jums saka komplimentus?
Tu labi vai slikti izskaties? Vai tas vienmēr no sirds? Ja kāds skolā bilda par noskaņojumu, tad pajautāju: „Vai kādreiz ir nācies ciest tāpēc, ka man slikts garastāvoklis?” Man nepatīk, ka uz citiem izgāž savu slikto garastāvokli. Bet galvenais, lai „neaizmālē acis.”
Ar ko visvairāk domas saistītas pēdējā laikā?
Ar veselību. Jo par to pirms tam nebija laika padomāt. Nebiju pieradusi ne slimot, ne čīkstēt. Tāpēc tādas domas dažkārt nav patīkamas. Taču redzu, ka citiem ir vēl krietni sliktāk, es vēl esmu mundra.
Kādi cilvēki jūs piesaista?
Man patīk runāties ar gudriem cilvēkiem, klausīties tos, kuri zina to, ko es nezinu. Svarīgi, lai cilvēks ir gudrs un gaišs, lai nav pilns bezcerības. Kādreiz parunājam par dzīves jēgu, bet reiz filozofa Pjatigorska intervijā izlasīju viņa secinājumu, ka dzīvei nav jēgas. Mazliet jau samulsu. Bet – nu un tad!
Pensionāram jau dzīve tukša nepaliek, citi sāk mācīties jaunas lietas. Ir hobiji, sabiedriskas norises.
Jā, jā! Laikam kādreiz pati teicu: pensijā aiziešu, spēlēšu klavieres. Nespēlēšu gan. Kādus desmit, piecpadsmit gadus nebiju bijusi teātrī. Vienu brīdi likās: ko jaunu man var pateikt? Tikko kā noskatījos Hermaņa veidotos Šukšina stāstus un ievēroju, ka dažādu nacionalitāšu cilvēki nianses uztver atšķirīgi. Vieni smejas, citiem smeldza sirds. Varbūt jāaiziet noskatīties Garo dzīvi, bet ja ir tāds bezceris uz skatuves, kā dažkārt pašam, vai to vajag? Liekas, ka ne. Savā laikā bija tādas izrādes, kuras pat šodien atceros, kā, piemēram, ar Antru Liedzkalniņu Ilgu tramvajā. Televīziju tikpat kā neskatos, ja nu vienīgi kādu mierīgu angļu detektīvu.
Kas sievietēm starp būvniekiem ļauj nepazaudēt sievišķību?
Gudrība. Kad bijām skatīties Ventspils objektus, lūkojos uz projektu vadītājām - meitenēm un apbrīnoju. Tik smukas un gudras! Ja esi labs speciālists savā nozarē, izskatīgs, tas ļoti iepriecina. Tā ir cilvēciska gudrība rezultātu panākt caur zināšanām un prasmēm, nevis caur sievišķīgu koķetēriju.
Kāda uzņēmuma īpašniece man teica, ka viņa vairs nevēlas darbā pieņemt sievietes, jo viņas vērpj intrigas.
Tikpat labi, to var darīt arī vīrietis. Skolā mums bija ļoti labs kolektīvs. Ja kāds kaut ko pateica, lietas tika izrunātas tieši, nevis aiz muguras. Intrigas neatceros. Pats svarīgākais darba lietas nejaukt ar personīgo. Darbā var arī sastrīdēties, bet visu jāizrunā, galvenais neaizskart personību. Saka, jau, ka sievietes visu dzīvi nes uz darbu un nemāk to atdalīt. Nu gluži tā vis nav. Bet ja runājam par kļūdām, tad savas spēju atzīt un varu pateikt, ka man nebija taisnība. Visgrūtāk to izdarīt pirmo reizi. Tad ātri jāpieņem lēmumu. Protams, ka nav patīkami atkāpties. Bet tas nav traģiski un vēlāk ir vieglāk, ka esi atzinis: jā, tā bija mana kļūda.
Kāda ir jūsu vēlēšanās jaunā gadā?
Ja jaunībā par to nedomāju vispār, tad tagad tā ir veselība. Bet par Latvijas nākotni? (domā). Savā būtībā esmu Latvijas patriote, tikai šobrīd... Žēl, ka no mums ierindas cilvēkiem nekas nav atkarīgs. Dažkārt ir tā jocīgi, tu esi strādājis, rāvies, rāvies no sirds, tad apsēdies. Vai bija vērts, ja tavu mūža darbu tā vienkārši noslauka? Nu, protams, ir reformu un revolūciju laiks. Taču man vienmēr bijusi pārliecība, ka pamatvērtības neaiziet. Varbūt tai iepriekšējai nelaimīgai paaudzei vajadzēja dzelzceļus spridzināt? Bet laika jau nebija. Divkosība tā īsti nekur nav pazudusi. Tagad ir krustceles. Vajadzētu jau visu mūžu nodzīvot godīgi.
Kas vienam godīgi, otram...
Būtībā jau tiešām svarīgākais ir nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev. Tas nav nekas jauns. Ir jau labi sākt ar apņemšanos. Atnāk pirmdiena...
Kas ir pats skaistākais uz zemes?
Gadalaiku maiņa. Tur ir viss: saule, mežs, jūra. Tur visu var atrast.