Dženovas tilts

Kas bija pie vainas Morandi tilta sabrukšanā – pensijas vecums vai vienkārši slikti materiāli, uz kuru rēķina kāds (mafija) gribēja nopelnīt? 

Vai Morandi tilts Dženovā ir ārkārtējs izņēmums Itālijas kopējā bildē? Tilts, kas tā būvēšanas laikā tika dēvēts par inženierijas pērli, ir divpadsmitais, kurš sabrucis Itālijā kopš 2004. gada un piektais, kurš sabrucis pēdējo piecu gadu laikā. Turklāt šajā Da Vinči zemē ne tikai tilti nav stabili – pēc vietējās statistikas pārvaldes datiem (ISTAT), vairāk nekā divu miljonu celtņu tehniskais stāvoklis ir apšaubāms. 

Morandi tilts ir nevis izņēmums, bet drīzāk klasisks piemērs pēckara būvniecības bumam, kur atjaunotnes entuziasmā tika būvēti tilti, mājas un skolas no lētiem vai neizturīgiem materiāliem, lai palielinātu peļņu, vienkārši nedomājot par tik tālo 2018. gadu. 

«Nav nekādu šaubu, ka 60. gadu celtniecības bums situāciju ir tikai pasliktinājis,» laikrakstam Guardianskaidro Maurīzio Karta, Palermo Universitātes profesors pilsētplānošanā. «Būvēts tika visur, ne vienmēr ievērojot adekvātus standartus,» viņš turpina. «Mēs cēlām nedrošās vietās, upju krastos, vietās, kur zeme mēdz slīdēt, gar klintīm un augsta riska hidroģeoloģiskās un seismiskās vietās, nemaz nerunājot par vietām, kur ir rosīga satiksmes infrastruktūra, kas palielina risku tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo, – īsumā, vietās, kur cilvēkiem vispār nebūtu jādzīvo.» 

Arī zem Morandi tilta un ļoti tuvā tā apkārtnē ir pilns ar mājām – daudzstāvu dzīvojamām mājām. To iedzīvotāji pēc tilta sabrukšanas tika evakuēti, bet, piemēram, Ziemeļsicīlijas pilsēta Mesīna pirms deviņiem gadiem nepaspēja evakuēt cilvēkus, un plūdos un zemes noslīdējumos gāja bojā 37 un 95 tika ievainoti. Arī toreiz šajās it kā dabas katastrofās vainoja neadekvāto būvniecību.

Laiks pensijā

Sliktajam būvju un ceļu stāvoklim ir viens gauži prozaisks izskaidrojums – tās lielākoties tika būvētas pagājušā gadsimta 50.–60. gados, un nu tām ir pienācis laiks pensionēties. Eksperti ir vienisprātis, ka šajās būvēs izmantoto materiālu dzīves ilgums nav vairāk par 50–60 gadiem. Tas, protams, ir paradoksāli, ka valstī, kur atrodamas tūkstošgadīgas baznīcas, sabrūk piecdesmitgadīgas būves. Piemēram, Konkordijas templis Rietumsicīlijā, kas celts aptuveni 440 gadu pirms Kristus, stāv kā mēms pārmetums vien pāris kilometru no 70. gados būvēta tilta, kura daļa pērn bija jāslēdz sabrukšanas draudu dēļ. Dženovas Universitātes profesors Antonio Bercičs, kas jau pirms diviem gadiem publiski brīdināja par Morandi tiltu, intervijā itāļu sabiedriskajai televīzijai atzina: «Mēs esam izmantojuši materiālus, kam lemts ātri nodilt. Iepriekšējo desmitgažu inženierijas eksperti ticēja, ka dzelzsbetons ļaus būvēt kolizejus, bet izrādījās, ka tā nav patiesība. Vairākas to laiku būves tagad ir vienkārši jānojauc.» Par Morandi tiltu viņš jau 2016. gadā intervijā itāļu TV kanālam Primocanale izteicās, ka tas ir «nepareizs» un ka «agrāk vai vēlāk tas būs jānomaina». «Es nezinu, kad, bet pienāks laiks, kad tā uzturēšanas izmaksas būs lielākas par tā pilnīgas nomaiņas izmaksām,» viņš tolaik atzina...

Visu rakstu lasiet žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā.

Žurnālu "Būvinženieris" varat abonēt www.buvinzenieriem.lv vai Latvijas pasta nodaļās, savukārt žurnālu iegādāties varat Preses servisa tirdzniecības vietās: http://www3.presesserviss.lv/buvinzenieris/

Jolanta Sēnele