Cilvēkmīle Juzefa

Cilvēkmīle JuzefaKad nejauši skats apstājas pie sienas pulksteņa rādītājiem, jūtos pārsteigta. Tik nemanot bija aizritējis laiks! Ne velti Daugavpils domes būvvaldes būvinspektores Juzefas Isakovas draugi un kolēģi kādreiz teica, ka ar viņu ir interesanti sarunāties. Jusefa Isakova 1998. gadā iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā un drīz vien kļuva par pirmās reģionālās LBS kopas vadītāju. Tagad tā ir lielākā Būvinženieru savienībā. Daugavpils kopā ir 47 biedri.
Cilvēkmīle JuzefaKad nejauši skats apstājas pie sienas pulksteņa rādītājiem, jūtos pārsteigta. Tik nemanot bija aizritējis laiks! Ne velti Daugavpils domes būvvaldes būvinspektores Juzefas Isakovas draugi un kolēģi kādreiz teica, ka ar viņu ir interesanti sarunāties.
Jusefa Isakova 1998. gadā iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā un drīz vien kļuva par pirmās reģionālās LBS kopas vadītāju. Tagad tā ir lielākā Būvinženieru savienībā. Daugavpils kopā ir 47 biedri.


Ciematā Svarinki aiz Dagdas dzīvošajai poļu meitenei Juzefa iestājās tobrīd tik prestižajā Gubkina Maskavas naftas ķīmijas un gāzes rūpniecības institūtā, gāzes, naftas vadu, gāzes krātuvju un naftas bāžu būvniecības fakultātē. Varbūt ietekmēja vectēva – baznīcu restauratora, kuru Juzefai nebija lemts redzēt, gēni? Lai kā tur bija, viņa ne brīdi nav nožēlojusi savu izvēli un neko nav vēlējusies mainīt. „Darbs jādara ar prieku. Tas nevar būt moku pilns process. Ja darbs patīk, tad vajag attīstīties tā, lai tas dod gandarījumu sev un citiem. Taču, ja sevi jāpiespiež katru dienu iet uz darbu, tad jāpārvērtē savas spējas, intereses un jādara kas cits,” saka Juzefa.

Pēc augstskolas Juzefa savas darba gaitas sāka kā meistare Krasnovodskas „Turkmenhimstroj” armatūras cehā, kurā dzīvojamo māju nodrošināšanai ražoja mazos elementus (karkasus, tīklus). 1984. gadā viņa atgriezās Latvijā, Daugavpilī. Nākamos turpat vai desmit gadus Juzefa strādāja par kapitālās celtniecības daļas inženieri Daugavpils teritoriālajā vispārīgās celtniecības trestā, kur vēlāk kļuva par vadītāju. Tresta veicamo darbu apjoms bija iespaidīgs: dzīvojamās mājas, bērnudārzi, inženierkomunikācijas. Šajā laikā Juzefa ieguva lielisku pieredzi, apguva dažādas jaunas prasmes, paaugstināja kvalifikāciju. Mainījās situācija valstī un būvniecībā, un kopš 1994. gada viņa sāka strādāt par speciālistu celtniecības jautājumos Daugavpils domē.

„Kas palīdz darboties celtniecības sfērā?”
„Svarīgi ir radīt sistēmu. Kamēr to izveido, ir grūti. Taču likums: kā tu izturēsies pret cilvēkiem, tā viņi pret tevi, strādā. Darbā gan neesmu ne „pūkaina, ne mīksta”. Palīdz strādāt tie cilvēki, ar kuriem saskaros ikdienā. Tas ir veiksmīga darba pamats. Tie ir profesionāļi, kuri labi pārzina savu darbu. Svarīga ir savstarpējā sapratne, spēja kvalificēti sniegt palīdzību, izskaidrot cilvēkam aktuālos jautājumus. Lai būtu panākumi svarīgi ir mīlēt cilvēkus, būt labvēlīgam pret viņiem. Vajadzīga mērķtiecība. Jāredz mērķis. Tiekšanās pēc mērķa palīdz cilvēkam izprast pašam sevi, ieraudzīt savas vājās un stiprās puses.”
„Kā vērtē celtniecību Latvijā?”
„Šobrīd Daugavpilī būvē ļoti daudz kompāniju, kas nav vietējās. Sistēma celtniecībā jāveido valsts nevis pašvaldību līmenī. Šobrīd būvniecība ir kā bērns bez vecākiem. Nav ne ministrijas, ne zinātnisko institūtu, ne valsts būvinspekcijas.
Reāli, vienīgie kam rūp būvniecība ir sabiedriskās organizācijas, konkrēti būvinženieru savienība. Esmu šīs savienības Daugavpils filiāles vadītāja. Mēs kontaktējamies ar speciālistiem, apspriežam aktuālos jautājumus, cenšamies sadarboties. Esošie likumi nedarbojas tā, kā to gribētos. Mazās firmas nav konkurētspējīgas. Ja konkursos galvenā ir zemākā cena, tad par kādu kvalitāti mēs varam runāt? Mazās firmas nevar piedāvāt tik pat zemas cenas, cik lielie uzņēmumi. Šādā situācijā mazās firmas iet bojā. Zemākās cenas kritērijs ar katru gadu tikai pasliktina situāciju. Valsts programmā jābūt sistēmai un sabiedriskajām organizācijām jādod lielākas pilnvaras.”

„Vai pazīsti bailes?”
„Bez bailēm nemēdz būt neviens. Tas palīdz raudzīties uz lietām reālāk. Bailes attur no muļķībām. Taču jāprot arī riskēt, pretējā gadījumā neko nevarēsi sasniegt savā dzīvē. Bet riskam jābūt pārdomātam. Svarīgi ir arī uzticēties sev, savai intuīcijai, pieredzei. Ja dzīvo harmonijā ar sevi, tad ir vieglāk tikt galā ar dzīves situācijām.”
„ Vai joprojām daudz lasi?
„ Šobrīd vairāk lasu profesionālos celtniecības žurnālus, presi, interesē politika, vēlos zināt kas notiek.”
„Esi emocionāla?”
„Jā, tikai dažreiz rādu emocijas, bet citreiz nē. Viss atkarīgos no apstākļiem. Cenšos pieiet visam loģiski, pārdomāt savu rīcību un tās sekas. Salieku visu pa plauktiņiem. Cilvēks, kas valda pār sevi ir izdevīgākā pozīcijā. Tomēr vienmēr ir patīkamāk runāt ar cilvēku, kura emocijas tu redzi.”
„Kādi ir tavi rīti un vakari?
„No rīta nevaru iztikt bez tases labas kafijas. Bet vislabāk patīk vakari. Esmu pūce. Vakarā labāk domājas, vieglāk koncentrēties.”
„Kas ir pats skaistākais uz zemes?”
”Pati dzīve un par to ir jāpriecājas. Cik daudz krāsām ir gammu, toņu, tieši tāpat arī dzīvei. Ir prieks, ir vilšanās. Galvenais aiz sevis neatstāt bagāžu ar niknumu, neapmierinātību. Dzīvē tāpat kā dabā, kādreiz liekas, ka vējš pārlieku spēcīgs un nepatīkams, bet vajag priecāties arī par to. Visa Latvija ir skaista, Latgale. Īpaši kad lidoju un redzu kā saule izdedzinājusi citas zemes un cik pie mums viss ir zaļš un skaists. Ezeri. Fantastiskie Daugavas loki.”
„Kāds dzīves periods tev ir īpašs?”
„Nav tāda īpašā perioda. Katrs dzīves posms ir svarīgs. Viss ir likumsakarīgs. Bērnība ar tiešumu, ātrumu, redzīgumu, jaunība ar nepieciešamību mācīties. Taču dzīvē vajag barjeras. Tās dos spēku, izaugsmi. Bez trauksmes vari pēc tam skatīties pagātnē.”
„Bez kā nevari iztikt katru dienu?”
„Bez bērniem. Tas ir pats galvenais prieks. Tad darbs – labs kolektīvs, tas kā otrās mājas.”
„Kam nevajag žēlot naudu?”
„Ja man tās būtu daudz, tad atvērtu labdarības iestādi veciem cilvēkiem un tiem, kuriem ir smagi dzīves apstākļi. Taču nežēloju naudu grāmatām un izglītībai, teātrim. Uz mantām neieciklējos.”
„Kas ir lielākie svētki?”
„Ziemassvētki. Tad visi ir pie manis - draugi, radi. Klāju galdu. Svētkos spēlējam spēles, zīlējam, mums ir dažādas tradīcijas. Svarīga ir kopības sajūta, emocijas. Vienmēr cenšos radīt īpašu gaisotni, lai viesiem paliek tikai labas atmiņas.”
„Ko gribētos uzlabot celtniecības sfērā Latvijā?”
„Vēlētos, lai celtniecībā būtu sistēma, lai valstij ir programma, tiktu ieviesta kārtība, sakārtota likumdošana, finansēta izglītība, radīti jauni speciālisti, darba vietas, lai cilvēki laimīgi būtu te Latvijā un lepotos, ka viņi nāk no Latvijas. Es ar to ļoti lepojos.”
„Jūti sevī patriotismu?”
„Jā. Man viss te patīk: meži, ezeri, klimats. Esmu bijusi citās zemēs un man prieks par mūsu kultūru, vienmēr labprātāk atgriežos mājās.”

Juzefas ārpusdarba aktivitātes šobrīd ir baseins, teātris, tikšanās ar draugiem un klasesbiedriem. Lielā interese par astroloģiju ietekmējusi arī pašu Juzefu. Astroloģija ir hobijs, tas palīdz paplašināt redzesloku. Juzefa redz tajā daudz interesanta.
Mājās Juzefa cenšas par darbu nedomāt, kādreiz paskatās TV, lasa, bet vasarā viņai ir vēl kāda aizraušanās. Viņas hobijs ir dārzkopība. Juzefa atzīst, ka no dārza darbiem gan neko daudz nesaprot, bet tas ļauj atpūsties, sakārtot domas un ir ļoti labs līdzeklis pret stresu. Mentāli viņa vairāk jūtas kā poliete, bet kā īsti justies, ja dzimtas saknēs ir latvieši, baltkrievi, poļi? Viņa labi jūtas gan latviešu, gan poļu, gan krievu vidē. Svarīgi ir būt atvērtai, labvēlīgai pret cilvēkiem. Un tas viņai sanāk.