2007. gada maija jubilāri

2007. gada maija jubilāriĪstenībā dzīve mums piedāvā to, ko mēs no tās ceram. Ceriet no dzīves vislabāko, un jums vairs nevajadzēs samierināties ar mazumiņu. Dzīve ir brīnišķīgs piedzīvojums, kas gaida, lai mēs to atklājam.
- K. Teperveins-


Andris Vaivars 8. maijā,
Guntars Liepiņš 9. maijā,
Ruta Krūskopa 9. maijā,
Inta Kalēja 10. maijā,
Jānis Zavickis 10. maijā,
Vsevolods Mandrigins 17. maijā,
Uldis Sprudzāns 16. maijā,
Staņislavs Skirmants 21. maijā,
Jurijs Deņisovs 23. maijā,
Eduards Raubiško 24. maijā,
Inguna Ekmane 28. maijā.

Apsveicam!

Īstenībā dzīve mums piedāvā to, ko mēs no tās ceram. Ceriet no dzīves vislabāko, un jums vairs nevajadzēs samierināties ar mazumiņu. Dzīve ir brīnišķīgs piedzīvojums, kas gaida, lai mēs to atklājam.
- K. Teperveins-


Apsveicam:

Jāni Zavicki 75. jubilejā

Jānis Zavickis 1964. gadā absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu kā inženieris celtnieks, bet 1970. gadā pabeidza studijas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē matemātiķa un skaitļotāja specialitātē. Viņa lielākais darba stāžs ir projektēšanas institūtā „Ceļuprojekts”. Tur viņš bijis gan projekta galvenais inženieris, gan būvprojekta vadītājs Jānis Zavickis „Ceļuprojektā” strādā joprojām. Kopš 1964. gada Jānis Zavickis vadījis vairāk kā simts dažāda lieluma mākslīgo būvju projektēšanu uz Latvijas autoceļiem. Interesantākie no realizētajiem projektiem: Lorupes estakādes balsti (1967.g), tilts pār Aivieksti pie Mūrniekiem (1965.g.) un Ļaudonā (1968.g.), Lielupes tilts Staļģenē (1975./1977.g.), kājnieku tilts pār Gauju pie Velna alas Siguldā (1977./1979.g.), kājnieku tilts pār Gauju Valmierā (1980.g.). Jānis Zavickis ir apmēram 15 zinātnisku publikāciju autors vai līdzautors. Galvenās tēmas: spiestu stieņu un stieņu sistēmu noturības aprēķini pie visai vispārīgiem nosacījumiem (mainīgi šķērsgriezumi, elastīgi padevīgi stieņu galu nostiprinājumi u.c.); stieņu sistēmu aprēķini, ievērtējot ģeometrisko un fizisko nelinearitāti; fibrobetona elastīgo īpašību analītiskie pētījumi. Jānis Zavickis ir autors apmēram piecpadsmit racionalizācijas priekšlikumiem, kas galvenokārt veltīti tiltu projektēšanas darba atvieglošanai (skaitļošanas programmas, aprēķinu metodes u.c.). Kopš fizikas un matemātikas studijām, viņš nepārtraukti nodarbojies ar skaitļošanas tehnikas ieviešanu tiltu projektēšanā. Sākot ar 1973. gadu Jāniz Zavickis ir regulāri vadījis un recenzējis autoceļu specialitātes studentu tiltiem veltītos diplomprojektus.
Kopš 1989. gada Jānis Zavickis ir LBS biedrs.


Eduardu Raubiško 70. jubilejā

Eduards Raubiško ir savdabīga un spilgta personība būvinženieru saimē. Viņš ir labs organizators, ievēro līdzvērtības principu attieksmē pret cilvēkiem, precīzs un vienmēr izdara, ko solījis.

Būvlaukumā iemantota cieņa

Eduards Raubiško būvniecībā jau ir 47 gadus. No tiem četrdesmit divus gadus viņš ir vadījis konkrētu objektu būvniecību un piecus gadus strādājis kā projektēšanas institūta galvenais inženieris. Šajā laika periodā bijuši gan prieki un gandarījums, gan sajūta, ka jāmet viss pie malas. Eduards Raubiško vienmēr ir centies balstīties uz iegūtajām būvinženiera zināšanām, kuras sistemātiski papildinājis. „Pie mums iegūtais izglītības līmenis bija pietiekoši augsts, jo strādājot ar ārzemju kolēģiem nekad neradās problēmas, bet ja vajadzēja veikt teorētiskas aplēses, tad mūsu inženieri noteikti ir priekšā”, atzīst Eduards Raubiško un turpina: „Atceros sava darba iesākumu Jelgavā, kur sāku strādāt kā meistars. Tā laika Celtniecības ministrijai ar Iekšlietu ministriju bija līgums, ka celtniecībā tiks izmantoti ieslodzītie, tā saucamie „zeki”. Visu trīs gadu laikā, kad vienu mēnesi nostrādāju par meistaru, tad par būvdarbu vadītāju, bet vēlāk par būviecirkņa priekšnieku, tas sarežģījumus neradīja, jo viss ir atkarīgs no principiālas nostājas, kurā galvenais rādītājs ir darbs un ja cilvēku uzskata par cilvēku. Teikšu, ka tika iemantota šā kontingenta cieņa.”

Pēc zemestrīces Taškentā

Nākošais būtisks un nozīmīgs posms Eduarda Raubiško dzīvē bija būvniecība Taškentā pēc 1966. gada un 1977. gada zemestrīces. Katrai republikai bija jāuzceļ noteikts daudzums dzīvojamo ēku un objektu infrastruktūrai. Eduards Raubiško būvēja bērnudārzu un dzīvojamās mājas. Tas bija jauns inženiertehniskais process - celtniecība seismisko slodžu zonā. Pēc sekmīgi izpildīta uzdevuma Eduardam Raubiško prieku sagādāja pirmais valdības apbalvojums. Pirms 18 gadiem viņš atkal bija Taškentā. Mājas tur „stāv kā stāvējušas”, neskatoties uz vairākām nelielām zemestrīcēm, kas notikušas pēdējo 30 gadu laikā.
Kad Rīgā sākās augstceltņu būvniecība, tai tika radīta speciāla celtniecības pārvalde CP-6. Eduards Raubiško vadīja viesnīcas „Latvija” un tagadējās Zemkopības ministrijas ēkas būvniecību. Inženiertehnisko problēmu bija daudz, pie tam tādas, kuras varēja kalpot par pamatu tehnisko zinātņu kandidāta disertācijas izstrādāšanai. Diemžēl, strādājot kā galvenajam inženierim celtniecības pārvaldē, paralēli veikt zinātnisko darbu Eduardam Raubiško nebija iespējams.
Sekoja darbs Rīgas celtniecības trestā jeb trestā „Rigastroi”, kur bez daudziem citiem objektiem Eduards Raubiško vadīja Radiotelecentra būvniecību Zaķusalā, kā arī monolīto daudzstāvu māju būvniecību Purvciemā un Pļavniekos. „Protams, pašreizējā laika posmā tas nerada inženiertehniskās problēmas, bet 70-to gadu beigās 80-gadu sākumā, kad veidņu sistēmas pie mums praktiski neeksistēja un bija nepieciešams izstrādāt speciālas veidņu sistēmas, bija jāizdomā šis tehnoloģiskais process,” atceras Eduards Raubiško.

Opera ir, paldies izpalika

Sekoja Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcija. Objekta būvniecības laikā trīs reizes mainījās nacionālā valūta. Bija atļauta paralēlā projektēšana un būvniecība. Tika noteikts, ka objekts jāpabeidz 1995. gadā un uz objekta atklāšanu tika uzaicināti Igaunijas un Lietuvas prezidenti. Darbu pabeidza laikā, taču būvniekiem valsts palika parādā ap pusotra miljona latu, kaut gan līdzekļi savlaicīgi tika pieprasīti no valdības. „Līdz ar to pēc darbu pabeigšanas es kā Celtniecības direkcijas vadītājs tiku atzīts par vainīgu šīs situācijas radīšanā un, protams, par šī objekta būvniecību, uz kuru tagad ved visus ārzemniekus, man neviens paldies nepateica. Šajā laika posmā, kad gribējās visu mest pie malas, man piezvanīja no Ventspils un, neskatoties uz to, ka tiku lamāts, piedāvāja vadīt Olimpiskā centra būvniecību”, stāsta Eduards Raubiško. Tā Ventspilī tika uzbūvētas trīs sporta halles - basketbola, hokeja un vieglatlētikas, kā arī pirmais Latvijā apsildāmais futbola laukums. Gandarījumu radīja tas, ka Ventspils hokeja un vieglatlētikas halles tika atzītas par 2000. gada labāko būvi.
2002. gadā Rīgas domes vadība Eduardu Raubiško uzaicināja vadīt Dienvidu tilta būvniecību. „Ilgi šaubījos, jo tas ir speciāls būvniecības virziens, kur man nebija pietiekoši speciālu zināšanu. Piekritu, bet noteicu sev ievērojamu pārbaudes laiku, kurā mācījos. Tagad it kā esmu sasniedzis tādu zināšanu līmeni, kad varu pieņemt nepieciešamos tehniskos lēmumus”, saka Eduards Raubiško.
Viņš uzskata, ka būvniecībā interesantākais ir tehnisko problēmu un būvniecības tehnoloģisko procesu risināšana. Viņu saista tas, ka iespējams redzēt sava izdarītā darba augļus uzreiz pēc būvobjekta pabeigšanas.

Būvniecību vienas ministrijas paspārnē

„Vispirms ir jākoncentrē sadalītais būvniecības departaments vienas ministrijas paspārnē. Būvniecības departamenta vadītājam jābūt ar šīs ministrijas Valsts sekretāra tiesībām. Departamenta personālsastāvam nepieciešams noteikt konkurētspējīgas algas, lai varētu risināt:
• Būvniecības likuma, Iepirkuma likuma būvniecības jomā, Vispārējo būvnoteikumu u.c. normatīvo aktu korekcijas sadarbībā ar sabiedriskajām un profesionālām organizācijām;
• visu nepieciešamo būvnormatīvu izstrādi, Eiropas Savienības būvnormatīvu adopciju;
• vienotu būvniecības cenu kataloga izstrādāšanu, kuru periodiski koriģētu atbilstoši inflācijai un lietot to par pamatu cenu noteikšanai valsts pasūtījumos.”
Tāds ir Eduarda Raubiško redzējums būvniecības attīstībai Latvijā.

Būvdarbu kvalitāte sākas ar kvalitatīvu projektu

Eduards Raubiško uzskata, ka būvdarbu kvalitāte sākas ar kvalitatīvu projektu. Viņš saka: „Nepieciešams visiem sarežģītiem objektiem veikt būvprojektu ekspertīzi valsts institūcijā - Valsts būvinspekcijas Ekspertīzes daļā. Objektu kritērijus, kuriem jāveic ekspertīze nepieciešams noteikt Vispārējos būvnoteikumos. Būvniecības tempi ir samērā augsti, bet būvdarbu kvalitāte pēdējā laikā krasi pazeminās. Laikā, kad pieprasījums pēc būvdarbiem ievērojami pārsniedz piedāvājumu, nepieciešama efektīva kontrole. Tāpēc jāpastiprina Valsts būvinspekcija, radot vienotu sistēmu, kurā nedrīkst atsevišķi sadalīt funkcijas starp valsts un pašvaldību būvinspekcijām. Tāpat būvinspekcijās jānosaka konkurētspējīgas algas un atbilstošu darbinieku skaitu”.
Par daudzināto darba ražīguma kritumu Eduards Raubiško saka, ka „izpildītais būvdarbu apjoms pašreizējā situācijā, kur būvnieks diktē noteikumus pasūtītājam, nodrošina būvuzņēmējam pietiekošu peļņu, līdz ar to tas nav ieinteresēts investēt jaunās tehnoloģijās, kas veicinātu darba ražīgumu”. Viņš uzskata, ka stāvokli var uzlabot tikai inflācijas stabilizācija, kuras pieaugumā ievērojamu lomu spēlē būvniecības sektors.

Par kalniem skaistāki ir tikai kalni

Eduards Raubiško vienpadsmit gadus nodarbojās ar sportu, no kuriem četrus gadus biju Republikas izlasē. Pēc aktīvo sporta gaitu beigām meklēja alternatīvu – iepriekšējo aktivitāšu aizvietotāju un priekšroku deva kalnu un ūdens slēpēm. Ar ūdens slēpēm gan pašreiz sistemātiski netiek braukts, taču katru gadu Eduards Raubiško cenšas maksimāli izmantot pie mums esošos sniega apstākļus un slēpo Siguldā, Pļaviņās. Vienreiz gadā aizbrauc slēpot uz kādu kalnu kūrortu. Ir slēpojis Austrijā, Itālijā, Vācijā, Andorā, Padomju laikā Kaukāzā, Čimganā, Alatau, Gudauri. Ja Eduardam Raubiško jautā kāpēc viņš dodas uz kalniem, viņš atbild: „Ir tāds teiciens: „Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni”.”
Eduards Raubiško labprāt ceļo. Viņš bijis daudzās valstīs Eiropā, Argentīnā, Brazīlijā, Peru Dienvidamerikā, Vidusāzijas republikās, Taizemē, Dienvidāfrikas Republikā, Namībijā, Botsvanā, Zambijā un Zimbabvē Āfrikā, Austrālijā un Jaunzēlandē un Sibīrijā Padomju laikā.
Eduards Raubiško ir LBS valdes loceklis, bet biedrs kopš 1988. gada.


Vsevolodu Mandriginu 70. jubilejā

Vsevolods Mandrigins 1960. gadā absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu. Viņš strādāja par galveno inženieri projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroj”. Šobrīd dzīvo Maskavā. 1989. gadā viņš kļuva LBS biedrs.





Rutu Krūskopu

Ruta Krūskopa daudzus gan sajūsmina, gan tikpat daudziem var nepatikt, jo viņa ir principiāla. Viņa pamatoti un argumentēti aizstāv savu pozīciju. Ruta Krūskopa 1968. gadā absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu kā arhitekte. Pēc tam tika strādājusi gan institūtā „Vojenprojekt” (kultūras nams Kijevā), gan institūtos „Komunālprojekts” (vecākā arhitekte) un „Kūrortprojekts” (atpūtas nama „Cīrulīši” pārprojektēšana par sanatoriju, kapitāla pārbūve ūdenssaimniecības korpusiem Ķemeros, Baldonē). Vairākus gadus viņa strādāja projektēšanas institūtā ”Lauku projekts”, bija grupas vadītāja tipu projektu nodaļā un piedalījās dzīvojamo māju, skolu un bērnudārzu projektu izstrādāšanā. 1993. gadā viņa nodibināja savu projektēšanas biroju „GRAF X”. Kopš 2001. gada Ruta Krūskopa ir LBS biedre.

Sirds objekts „Auto Skan”

Tāds īstens sirds darbs un līdz ar to atmiņā visvairāk projektēšanas biroja „GRAF X” īpašniecei Rutai Krūskopai palicis „Auto Skan” Tīraines ielā 13. Zviedri sākumā neticējuši latviešu arhitektiem, bet izrādījās, ka tieši „GRAF X” projektētāju risinājums bija vislabākais. Te realizējās arī kopš „Lauku projekta” laikiem, kur pirms tam strādāja Ruta Krūskopa, aizmirstā autoruzraudzība. Te objektā dzīvots gandrīz vai ikdienas: nācies gan gulties, gan celties, jo darbs ieildzis arī naktīs. Darba gaitā gadījās dažādi kuriozi. Zviedrijā kāds šo objektu bija zīmējis paralēli un izrādījās, ka izmantojis Rutas Krūskopas biroja skices. Tad atbraucis uz Latviju teica: „Paldies, ka realizējāt manu ideju!”. Tātad Zviedrijas arhitekts to bija paguvis piesavināties. „Nemaz nebrīnītos, ja kaut kur Zviedrijā, viņš šo darbu prezentē kā savu”, teica Ruta Krūskopa.
Protams, ka gandarījums ir par Nacionālo teātri. ”Domāju, ka tā ir viena no Latvijas arhitektūras veiksmēm, jo vecā ēka ar jauno apjomu nav sabojāta. Tas ir kā vecai līgavai iedot skaistu jaunu apmetni,” tā Ruta Krūskopa. Šī objekta dēļ biroju „GRAF X” zina arī Krievijā, Kazaņā, kur tika prezentēts projekts.
Ruta Krūskopa zina, ko nozīmē benzīna uzpildes stacijas, dzīvojamās mājas, jo arī viņas biroju skāruši šie lavīnveidīgie pasūtījumi. Situācijas mainās. Dzīvojamās mājas kļūst sarežģītākas. Pasūtītāji staigā no viena projektētāja pie otra. Kolīdz kaut kas nepatīk, tā saka: „Pie jums nekas vairs nenāksim”, bet tad aiziet pie cita, kuram arī saka to pašu un vēlreiz nāk atpakaļ. Tie ir tādi mēģinājumi iespaidot projektētājus.
Taču Rutai Krūskopai ir gandarījums, ja izdodas kopā strādāt ar labu pasūtītāju, kurš ir gudrs un naudu netērē primitīvi. Tam ir liela nozīme. Tieši tāds pasūtītājs šobrīd ir projektam „Gadalaiki” Juglas ezera krastā.
Lai arī darba pietiekami, „GRAF X” piedalās konkursos. Tieši tā iegūts arī pasūtījums pie projekta „Gadalaiki”.
„Ko darāt, lai Jūsu idejas nenozagtu un pēc tam tās nerealizētu kādi citi jau par citu samaksu?”
„Tam zāles vienkāršas. Saku, ka par pirmo materiālu prasu 7,5 – 10 tūkstošus latu un šī summa jau ir ieskaitīta nākošajā summā, ja darījums notiktu ar mūsu biroju,” saka Ruta Krūskopa.

Valstī pārāk daudz bailīgo

Ruta Krūskopa domā, ka veiksmīgam būvniecības procesam Latvijā vispirms nepieciešama Celtniecības ministrija. Droši vien par sevi jāatgādina skaļāk. Ekonomikas ministrijas Būvniecības departaments ir krietni vājāks kopš Vija Gēme strādā Vides ministrijā. Sadrumstalotība ienesusi daudz slikta. Arī arhitektūra ir kolektīva māksla, nevis individuāla. Ruta Krūskopa uzskata, ka neviens arhitekts nevar iztikt bez konstruktora. Pat, ja viņš nav tik zinošs kā vajadzētu, ir vismaz ar ko runāt un diskutēt. Tāpat viņa uzskata, ka valsts ļoti daudz cieš no tā, ka vairāk vai mazāk, bet kopumā esam krietni bailīgi. „Baidās parakstīties, baidās riskēt, pat Satversmes tiesā nonākam saistībā ar applūstošām teritorijām un tur, kur nepieciešami profesionāļi, amatos tiek ielikti partiju cilvēki,” saka Ruta Krūskopa.
Par normālu darba ritmu vispār nav iespējam runāt. Ruta Krūskopa zina, ka projektu var izstrādāt piecos mēnešos, bet kolīdz jāsāk kārtot dokumentus, process laikietilpīgs un „nervus kutinošs”. Projektam būtu jābūt tādam, lai celtniekiem atliktu būvēt. Taču reālā situācijā nav sapratnes par to, kad var sākt izstrādāt tehniskos noteikumus. Piemēram, tikai tad, kad projekts „Gadalaiki” jau bija pusē, pasūtītājam tika pateikts, ka 15 km attālumā jāievelk elektrība. „Mums ir ļoti nesakārtota likumdošana. Lai lielais pulkstenis ietu normāli, visām darbībām jābūt saformētām augstā organizatoriskā līmenī. Visiem viss process jāzina savlaicīgi, citādi mazie ritentiņi sabuksējas un viss aiziet šķērsām,” saka Ruta Krūskopa.
Viņa uzskata, ka arī darba ražīguma pamatā ir likumdošana.

Jaunībā dejas un kārtis, tagad pokers

Rutas Krūskopas vaļasprieki laika gaitā mainījušies. Kādreiz viņai ļoti patika dejot. Viņa dejoja tautu dejas. „Taču visu dzīvi man patikušas kārtis. Kad ģimene jautāja, ko uzdāvināt dzimšanas dienā, atbilde bija: pokera spēles vakaru visiem kopā. Kādreiz arī vīram patika spēlēt kārtis, nu vairs ne tik ļoti. Ja jaunībā varējām tādā veidā atpūsties vai ik dienu, tad tagad kādu vakaru izdodas pierunāt, citu ne, līdz ar to atliek pokers datorā, vai pa kluso aiziet uz kazino,” iesmejas Ruta Krūskopa. Taču tik azartiska, lai iestātos atkarība, gan viņa neesot. Lasvegasā pamēģinot laimi, viņai iestājas spēcīga loģiskā domāšana. „Es tik un tā vinnēju. Esmu tik apmierināta ar savu profesiju un man tik ļoti veicies šajā jomā, ka nevaru jau dieviņam par daudz lūgt visās jomās”, Ruta Krūskopa iestājas par saprātīgu mērenību izklaidēs.
Jubileju gan viņa šogad nedomā atzīmēt kaut kā īpaši. „Nākamgad birojam 15 gadi, pašai 40 kā absolvēts institūts. Tad gan derētu tāda lielāka ambrāža,” saka Ruta Krūskopa.


Ingunu Ekmani

Inguna Ekmane 1970. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu un ieguva inženieres celtnieces diplomu. Laikā no 1970. gada līdz 1975. gadam viņa strādāja Profesionālās izglītības valsts komitejā par metodiķi. Visās celtniecības arodskolās palīdzēja izstrādāt metodiku celtniecības mācību priekšmetu pasniegšanā. No 1978. gada līdz 1985. gadam bija Valsts celtniecības lietu komitejas vecākā inženiere. No 1985. gada strādāja Rīgas Būvamatniecības vidusskolā par direktori. Profesionāli tehniskās apmācības sistēmā pasniedza materiālu mācību, menedžmentu un rasēšanu. Viņa ir apguvusi profesionāli tehniskās apmācības sistēmas Vācijā, Austrijā, Dānijā un Polijā. Labāko pieredzi pēc tam ieviesusi Latvijā. Inguna Ekmane ir piedalījusies PHARE programmā rasēšanas mācību līdzekļu izstrādāšanā.
Rīgas Būvamatniecības vidusskola joprojām ir viena no lielākajām celtnieku - amatnieku skolām Latvijā. Skolas audzēkņi šobrīd sastopami gan strādnieku, gan visdažādākā līmeņa vadītāju vidū. Ir arī tādi, kuriem ir savas firmas. Inguna Ekmane jau pāris gadus ir pensijā un visvairāk laika velta mazbērniem, taču kā eksperte jau otro gadu piedalās Eiropas projektā par profesionālās izglītības nodrošināšanu kvalitātes vadības sistēmās. Šī tēma bija arī Ingunas Ekmanes maģistra darbs, kad Latvijas Universitātē viņa ieguva savu otro augstāko – šoreiz pedagoģisko izglītību. „Pedagoga darbs vienmēr dod vairāk prieka nekā vilšanos. Mūsu skolā var apgūt retu profesiju – kamīnu mūrētājs. Visās firmās, kuras Latvijā nodarbojas ar kamīniem, sākot jau ar „Agni”, var sastapt mūsējos”, saka Inguna Ekmane. Šajā skolā jaunieši joprojām ierodas ļoti dažādi un pedagogiem ir liela nozīme, vai audzēkņi tiešām kļūtu profesionāli amatnieki.
Ingunai Ekmanei patīk ceļot. Taču ikdienā viņu relaksē vide, kurā viņa dzīvo. Tā ir dabas liegumā nesabojātā daba un dzimtas mājas Jaunciema gatvē, kurās dzīvo visa ģimene, arī bērni un mazbērni.
Kopš 1997. gada Inguna Ekmane ir LBS biedre.


Intu Kalēju

Latvijas Būvinženieru savienības biedru saimei Inta Kalēja pievienojās 2004. gadā. Tobrīd un arī tagad viņa strādā SIA „Būves un būvsistēmas” par projektu vadītāju – būvuzraugu. Taču Rīgas Politehnisko institūtu Inta Kalēja absolvēja 1981. gadā un ieguva inženiera celtnieka diplomu. Pirmos gadus pēc augstskolas viņa strādāja projektēšanas institūtā „Latkomunprojekt” Jūrmalas nodaļā un projektēja būvkonstrukcijas. No 1983. gada līdz 1991. gadam Inta Kalēja bija vecākā inženiere Ventspils celtniecības pārvaldē. Šajā laikā viņa bijusi arī drošības tehnikas inženiere, operatīvās ražošanas nodaļas vadītāja un ražošanas tehniskās daļas inženiere. Pēc tam viņa gadu strādāja Menckopa remonta celtniecības uzņēmumā „Rūķis” kā celtniecības daļas vadītāja. Tad sekoja darbs SIA „Celtne” (direktora vietniece), SIA „Rūķis” (celtniecības darbu vadītāja), SIA „InGa” (direktore – rīkotāja). Laikā no 1994. gada līdz 2001. gadam Inta Kalēja strādāja Ventspils pilsētas domē. Viņa bija finansu nodaļas galvenā speciāliste. Viņas darba pienākumos ietilpa kapitālo remontu un būvniecības tāmju pārbaude, izvērtēšana un slēdzienu došana, kapitālo remontu un būvniecības finansējuma plānu sagatavošana, piedalīšanās dažādu komisiju darbā, veikto remontdarbu izmaksu novērtēšana un būvuzraudzība. Pēc tam Inta Kalēja strādāja AS „BKD”, SIA „Ars domina” un SIA „FKSM”. Viņas darbs bija saistīts ar tāmēšanu.
Intai Kalējai piemīt liela atbildības izjūta pret veicamajiem pienākumiem, pamatīgums un precizitāte, arī humora izjūta. Viņa pati gan atzīst, ka lielāku uzdevumu veikšanai nepieciešams „iesildīšanās” periods. Viņa ļoti labprāt dzied garīgās dziesmas un to šobrīd dara Jēkaba katedrāles draudzes korī. Intai Kalējai patīk ceļot.


Guntaru Liepiņu 50. jubilejā

Guntars Liepiņš dažkārt sevi dēvē par lauku būvinženieri. Varbūt tāpēc, ka viņa dislokācijas vieta ir Salacgrīva. Viņam piemīt tāda savdabīga pašironija. Viņš ir pietiekami devīgs gan padomos, gan zināšanās kolēģiem un arī tādiem, kas tikai par tādiem vēlas kļūt. Tāmēšana šobrīd ir tik pieprasīta, ka nu jau pietiekami lielas grupas Guntaram Liepiņam jāapmāca ne vien Rīgā, bet arī ārpus tās. Varbūt viņš ir šerps izteicienos, bet precīzs un ko solījis, to izdara.
Guntars Liepiņš 1980. gadā saņēma Rīgas Politehniskā institūta izdoto inženiera celtnieka diplomu un sāka strādāt zvejnieku kolhozā „Brīvais vilnis”. Pēc tam bija padomju saimniecības „Dzirkstele” būvdarbu vadītājs, tad Cēsu rajona padomju saimniecības „Zaube” direktora vietnieks celtniecībā. Viņš ir organizējis un vadījis Kooperatīvu un vairākas SIA. Līdz 2001. gadam Guntars Liepiņš bija SIA „Rīgas Restaurācijas birojs” būvdarbu, projektu un tehniskās daļas vadītājs. 2000. gadā viņš vadīja rekonstrukcijas darbus Latvijas vēstniecības iekārtošanai Berlīnē. 1999. gadā par sasniegumiem tirdzniecības centra „Palazzo Itallia” būvniecībā viņš apbalvots ar LBS Atzinības rakstu. Kopš 1999. gada Guntars Liepiņš ir LBS biedrs.
Viņš uzskata, ka augstskola iedevusi lielisku izglītību, bet tālākais visas dzīves garumā ir tikai katra paša rokās. Tātad visiem, kas absolvējuši RPI bija vienādas iespējas. Guntras Liepiņš daudz lasa, pasūta speciālo literatūru. Ar to viņš sevi īpaši daudz apgādājis vācu valodā un šī literatūra viņam nepieciešama tikpat daudz kā instrumenti visdažādāko mērījumu veikšanai objektā, ar kuru palīdzību viņš var atklāt arī izdarītos vai neizdarītos segtos darbus (un ne tikai).
Guntars Liepiņš ir viens no tiem inženieriem, kurš uzskata, ka konkrēts darbs jebkurā Latvijas vietā maksā vienādi. Viņam nepatīk, ka šķiro, - Rīgā, tik, Daugavpilī vai Balvos krietni mazāk. „Kad vienreiz mēs beigsim Latviju dalīt?” saka Guntars Liepiņš un tāmētājiem māca tabulās ierakstīt stundu tarifa likmes neatkarīgi no dzīves un darbavietas Latvijā.

Uzrauga, projektē, vada projektus... lasa lekcijas

„Šobrīd esmu iesaistījies tāda formāta procesos, kuros esmu saņēmis būvprakses sertifikātus - ar putekļiem nav apklājies neviens no deviņiem. Kādu atsevišķu izdalīt, domāju, būs nekorekti - uzraugu, projektēju, vadu projektus, ekspertēju. Uz rezultātiem varēsim atskatīties nākošajā jubilejā..... Ā, ā, ā - lasu lekcijas bez attiecīgajiem akadēmiskajiem grādiem: laikam jau tamdēļ, ka izglītības sistēma buksē kā auto ar plikām riepām uz ledus...”, saka Guntars Liepiņš.
Viņš no būvniecības nav novērsies nu jau 27 gadus. Bet pa šiem gadiem vismaz vienai, cienīga biezuma un satura, grāmatai tēmu un notikumu pietiktu. Tur nu Guntaram Liepiņam jātic.
Vara kā izpausmes forma Guntaru Liepiņu neinteresē - dažādas formas un formāta valdītājos viņš ir bijis un sapratis, ka nekas pateicīgs tas nav. Bet ja nu tā būtu....Viņš likvidētu valstī pastāvošo varas un pārvaldes sistēmu (bez jokiem), un tad sāktu ar sabiedrības attīstības priekšnoteikuma - būvniecības nozares pārvaldes sistēmas izveidi no jauna. „Esošā nozares vadība un pārvalde atbilst vienai smieklīgai karikatūrai vistumšākajā telpas nostūrī - skaties no kuras puses gribi, apraudāties vien sanāks. Vai turēt muti, un izlikties visu neredzam. Tā arī daru - jubilejā vieglāk, mazāk problēmu...,” atzīst Guntars Liepiņš.

Sagriezt kājām gaisā izglītības sistēmu

Guntars Liepiņš uzskata, ka kvalitātes jautājums ir cieši saistāms ar tā saukto būvuzraudzību, bet viņa attieksme pret esošo būvuzraudzības sistēmu, tās kvalitāti, sākot no pašas speciālistu sertifikācijas LBS, nav viennozīmīga. Kādas izmaiņas nepieciešamas? Guntars Liepiņš uzskata, ka vispirms vajadzētu ar kājām gaisā sagriezt esošo profesionālā būvinženiera izglītošanas sistēmu, pēc tam „iemācīt mūsu "nomainītājiem" (jaunajiem) pareizu, racionālu būvdarbu vadību un kontroli pār būvdarbu procesu”. Viņš domā, ka patlaban procesā ieperinājušies tikai modernie nosaukumi- mārketings, projektu vadība u.tml. bez reālām darbībām kā būvlaukumos, tā arī ārpus tiem. Tāpat viņš domā, ka nepieciešams piebremzēt straujos būvniecības apjomu pieaugumus uz būvdarbu kvalitātes rēķina; ieviest normatīvus (jaunās) tehnikas obligātai ieviešanai būvdarbu realizācijās, vienlaicīgi samazinot laika normas un darba izmaksas (darba algas) u.t.t.

Tieneša svilpes vietā skeletons

Laika gaitā Guntars Liepiņš nomainījis savu vaļasprieku: basketbola tiesneša (27 gadi) svilpi pret skeletonu (ziemas sporta veids, kur ar muti pa priekšu sportists nesas lejā pa ledus sili). „Kāpēc tādas pārmaiņas, neteikšu, bet Eiropu iepriekšējā ziemā tik tiešām redzēju; varētu notikt tā, ka nākošajā sezonā ieraugu arī tālākus pasaules nostūrus - tas nav maz, jo arī jaunajā sporta veidā neesmu vienkāršs lūriķis, bet gan trenerītis... Vai labāku atpūtu var vēlēties? Un kas tas tāds- stress? Stress ir (ne)esošā sistēma būvniecības nozarē, kas, bieži vien, nesakārtotās likumdošanas, pārvaldes dēļ tik tiešām dzen stūrī. Tas gan laikam ne tik daudz uz mani attiecināms..., „tā, lūk, Guntars Liepiņš.
Viņam vēl vaļasbrīžos patīk parunāties ar gudriem cilvēkiem un kā pats saka: „šad un tad izdarīt kaut ko labu”.


Juriju Deņisovu 50. jubilejā

Latvijas Būvinženieru savienības Atzinības raksti Jurijam Deņisovam par sasniegumiem Daugavpils ledus halles (1999. gads) un moteļa „Stalkers” Daugavpils Višķu pagastā (2000. gadā) būvniecībā tika piešķirti pēc vairākus gadu krātās pieredzes.Un tie nav vienīgie. Katru gadu Latvijas Būvnieku asociācijas rīkotajā konkursā „Gada būve” Jurija Deņisova vadītās firmas būvētais objekts pamanās iekļūt laureātos. Jurijs Deņisovs saka, ka tas pat ir svarīgāk strādniekiem nekā viņam. Tad viņi kopā sanāk plānošanās un atkal priecājas, ka spēj nodrošināt labu kvalitāti.
Jurija Deņisova karjera būvniecībā sākās jau 1976. gadā vēl mācoties. Viņš piedalījās Gaujas upes gultnes izpētes darbos. Pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas 1979. gadā, Jurijs Deņisovs strādāja trestā „Balttranstroj” 309. pārvaldē par meistaru, būvdarbu vadītāju un vecāko inženieri. Viņš vadīja daudzstāvu dzīvojamo māju, rūpnīcu un cehu izbūvi, sastādīja tāmes, līgumus. 1991. gadā viņš sāka strādāt DCJ „Baltija” Daugavpils 3. celtniecības iecirknī par būvdarbu vadītāju. Pēc tam bija SIA „Balttranstroj” būvdarbu vadītājs, SIA „Pārdaugava - D” celtniecības nodaļas pārvaldnieks. 1994. gadā Jurijs Deņisovs sāka strādāt SIA ”Ditton” kā būvdarbu vadītājs un turpināja darbu kā direktora vietnieks. Vadīja autouzpildes staciju, administratīvo ēku un naftas pārsūknēšanas staciju objektu būvi. Darbā viņš allaž centās izmantot jaunākās būvniecības metodes, jaunākos materiālus un tehnoloģijas, ko šobrīd prasa arī no padotajiem. Kopš 1999. gada Jurijs Deņisovs ir SIA „Ditton” direktors, bet no 2002. gada SIA „Ditton Būve” direktors.
Viens no visspilgtāk Jurija Deņisova atmiņā palikušajiem objektiem, kas sagādāja prieku par paveikto ir Daugavpils ledus halle. Vēl vien īpašs objekts bija stadions Daugavpilī, kuru vecā stadiona vietā, to nojauca un pilnīgi no jauna divos mēnešos uzbūvēja „Ditton” ļaudis. Termiņš bija tik īss tāpēc, ka stadions bija nepieciešams starptautiskajām sacensībām. „Ditton” cilvēki daudz būvējuši dažādas iestādes, arī atjaunojoši skaisto Aleksandra namu Daugavpilī Vienības gatvē. „Ditton” darbs ir arī 12 km no Daugavpils attālumā esošā Sventes muiža un Sventes tanku muzejs. Tagad par skaisto atpūtas kompleksu, kas ietver arī viesnīcu sajūsminās tuvāki un tālāki ciemiņi. 2007. gadā būvdarbu apjomi pieauguši divas reizes. ”Ditton” komandā ir 350 cilvēki, no tiem 50 inženiertehniskie darbinieki.
1997. gadā Jurijs Deņisovs kļuva LBS biedrs. „Gribu aktīvāk piedalīties Latgales attīstībā”, tāda ir Jurija Deņisova motivācija iesaistoties sabiedriskās organizācijās.
Viņš saka: „Protams, ka celtniecībā viss nav ideāli, bet tagad atliek tikai strādāt un strādāt.” Viņš atzīst, ka darba ir tik daudz, ka neatliek laika domāt, kā būtu vai kā vajadzētu būt, lai celtniecības nozare attīstītos ne tikai dinamiski, bet būtu arī sakārtota. Vienu gan Jurijs Deņisovs gribētu ieteikt kolēģiem: neuzņemties termiņus, un objektus, kurus „nespēj ne celt, ne nest”. „Jābūt godīgākiem. Tagad daudzos objektos termiņi tiek norauti. „Ditoon” gan to nepieļauj,” saka Jurijs Deņisovs.
Jubilārs taujāts par saviem vaļaspriekiem atzīst, ka tas ir darbs. Veselības labā gan viņš tomēr pāris reizes gadā dodas uz kādu vietu vai nu tepat Latvijā, vai ārzemēs un tālruni izslēdz. Taču jau iecerētās atpūtas pēdējās dienās Jurijs Deņisovs jūt, ka kļūst garlaicīgi un laiks atkal atgriezties darbā.


Uldi Sprudzānu 50. jubilejā

Pēc Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes (specialitāte – rūpniecības un civilo ēku celtniecība) beigšanas Uldis Sprudzāns 1980. gadā sāka strādāt Valmieras SCO. Viņa pirmais objekts – Valmieras specmontāžas ēku būve. Pēc gada Uldis Sprudzāns pārcēlās uz Balviem un darbu turpināja Balvu SCO kā inženieris ražošanas – tehnoloģiskajā nodaļā. Pēc dažiem mēnešiem kā meistars padomju saimniecībā „Sarkanais partizāns” viņš būvēja 18 dzīvokļu māju, katlu māju, ciemata tīklus un ūdenstorni. 1982. gadā Uldis Sprudzāns darbu turpināja kā būvdarbu vadītājs. Viņa objekti: Līvānu kombinātā ražotās mājas, graudu kaltes, cūku fermas (1080 cūkām), sivēnmāšu fermas 55 sivēnmātēm, attīrīšanas iekārtas dažādās rajona padomju saimniecībās un kolhozos. 1983. gadā Uldis Sprudzāns kā rezerves virsnieks tika iesaukts Padomju Armijā. Divus gadus viņš Maskavas rajona Zvaigžņu pilsētiņā pavadīja kā celtniecības bataljona būvdarbu vadītājs. Atgriežoties Balvos, darbu turpināja Rēzeknes vispārceltniecības tresta Balvu PMK. Kad 1989. gadā Balvu SCO nodibināja projektēšanas grupu, Uldis Sprudzāns te atgriezās kā projektētājs un vēlāk darbu turpināja kā grupas vadītājs. Darbs bija saistīts ar visdažādākā apjoma objektu projektēšanu un tipveida projektu piesaisti.

1991. gadā Uldis kļuva par Balvu pilsētas Valdes Dzīvokļu nodaļas galveno inženieri, bet 1992. gadā par Dzīvokļu komunālās nodaļas vadītāju. 1993. gadā šo nodaļu izveidoja kā Balvu pilsētas pašvaldības uzņēmuma „SAN -TEX”. Uldis Sprudzāns kļuva par šī uzņēmuma direktoru. Viena no uzņēmuma pamatnozarēm – pilsētas dzīvojamā fonda apsaimniekošana, tas ir dzīvojamo māju tekošie un kapitālie remonti.

„Kopš 1992. gada mans darbs ir tieši saistīts ar Balvu pilsētu. Manas vadītās pašvaldības aģentūras „SAN-TEX” kompetencē ir pašvaldības dzīvojamo māju uzturēšana un apsaimniekošana, pilsētas teritorijas apzaļumošana un labiekārtošana, dzeramā ūdens piegāde, notekūdeņu novadīšana un attīrīšana, ielu uzturēšana u.c. Prieku un gandarījumu rada fakts, ka dzimtā pilsēta ar katru gadu kļūst arvien skaistāka un sakoptāka un ka tajā ir arī mans ieguldījums”, saka Uldis Sprudzāns.

Kopš 1998. gada Uldis Sprudzāns darbojas arī kā būvuzraugs. Viņš ir veicis būvuzraudzību veikaliem, Balvu vidusskolas jumta remontam, Balvu ģimnāzijas jumta rekonstrukcijai, ZAET Balvu nodaļas administratīvās ēkas rekonstrukcijai un citiem objektiem. „Man ir divi sertifikāti, kas atļauj darboties kā būvuzraugam. Salīdzinot tos gadus, kad uzsāku darbu būvniecībā, iepriecina tās iespējas, kādas pašlaik ir jaunam speciālistam uzsākot aktīvās darba gaitas. Tas ir milzīgais izmantojamo materiālu piedāvājums, tehniskās iespējas, instrumenti, informācijas pieejamība un daudz kas cits”, atzīst Uldis Sprudzāns.

Kopš 2003. gada viņš ir LBS biedrs.

„Viena no problēmām, ar kuru esmu sastapies kā būvuzraugs, ir veikto būvdarbu kvalitāte. Tiek spekulēts ar darba roku trūkumu un gala rezultātā pasūtītājs par lielu naudu saņem slikti izpildītu darbu. Es atgrieztos pie kādreizējās izpildīto darbu novērtēšanas sistēmas. No tās bija atkarīgs arī prēmiju apmaksas lielums. Izpildīto būvdarbu novērtēšana atspoguļotos, piemēram, izpildīto būvdarbu kvalitātes novērtēšanas žurnālā, kas būtu pieejama jebkuram pasūtītājam. Līdz šim pasūtītāja uzrakstītās atsauksmes ir formāla rakstura un izpildītājs konkursos uzrāda tikai pozitīvās atsauksmes. Tāda sajūta, ka šodien būvē visi un visi ir celtnieki. Protams, celtniecība ir tā nozare, kur iespējams normāli nopelnīt. Taču arī no speciālista tiek prasītas iemaņas un veikto darbu kvalitāte. Nevar salasīt vietējo brigādi un doties būvēt mājas. Tas atgādina guculus, kuri kādreiz Latvijā it kā ražīgi strādāja, taču izpildīto darbu kvalitāte bija drausmīga. Iemaņu paaugstināšanai lielāka uzmanība jāvelta arodizglītībai. Tā varētu būt kā vispārizglītojošo mācību iestāžu programmu sastāvdaļa. Līdzīgi kā agrāk vidusskolā varēja iegūt C kategorijas autovadītāja tiesības u.tml. Darbu apmaksas lielumam jābūt līdzvērtīgam kā Rīgā, tā arī Latvijas rajonos. Tas izslēgs darbaspēka migrāciju uz galvaspilsētu vai arī uz Īriju un Angliju. Domāju, ka pamats visam ir atbilstoša oficiāla darba samaksa par izpildītajiem darbiem, tas ir bez aploksnēm, un darba apstākļi,” tā uzskata Uldis Sprudzāns.

Viņš sevi pieskaita pie „dabas bērniem”, kuriem patīk būt vairāk pie dabas. Ar gumijas laivu doties pa ezeru, mežā lasīt ogas un sēnes mežā utt. Galvenais būt prom no cilvēku radītās kņadas un steigas. Šie vaļasprieki nav mainījušiem, drīzāk pat nostiprinājušies. Kā atpūtas sastāvdaļa Uldim Sprudzānam ir dabas skatu un ainavu fotografēšana. Pērkot mūziku CD vai MP3 formātā, Uldis Sprudzāns tagad to izvēlas ar relaksējošo raksturu. Jaunības mūzika (Deep Purple, Sweet, Uriah Heep u.c.) plauktā noliktas kā atmiņas. Taču arī šos ierakstus viņš dažreiz paklausās.



Staņislavu Skirmantu 50. jubilejā

Krasnojarskas novadā dzimušais lietuvietis Staņislavs Skirmants skolas gaitas sāka Daugavpilī. Tad sekoja studijas Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātē, kur bez mācībām, Staņislavs Skirmants iesaistījās studentu celtnieku vienību organizēšanā, bija arī vienību komandieris. Tad sekoja darbs Daugavpils Celtniecības trestā. Trīs gadus Staņislavs Skirmants paspēja strādāt RA „Daiļrade” par keramiķi. Viņš ne tikai izgatavoja mākslas priekšmetus, bet arī nodarbojās ar materiālu un izejvielu sagādi, radoša procesa nodrošināšanu, izstāžu organizēšanu un piedalīšanos tajās. Pēc tam laikā no 1986. līdz 1989. gadam sekoja mācības aspirantūrā. Viņš bija zinātniskais līdzstrādnieks Celtniecības tehnoloģiju katedrā. Viņš iesaistījās zinātniski pētnieciskās darbā saistvielu reoloģijā, to cietēšanas un mitruma difūzijas procesa izpētē, uzstājās semināros, konferencēs. Laikā no 1989. līdz 1992. gadam, Staņislavs Skirmants strādāja Rīgas Politehniskā institūta Daugavpils vispārtehniskajā fakultātē. Viņš bija vecākais inženieris elektroniķis, asistents Mehānikas un celtniecības katedrā. Nodarbojās ar zinātniski pētniecisko un pedagoģisko darbu. Pēc tam četrus gadus viņš bija Latvijas – Krievijas kopuzņēmuma „Fort” un SIA „Valor” pārvaldnieka vietnieks un direktors. Staņislava Skirmanta pārziņā bija plaša profila komercdarbība, tajā skaitā mākslas salona „Māra” vadīšana, preču un izejvielu eksporta – importa un muitas procedūru kārtošana, kravu ekspedīcijas nodrošināšana, pirkšanas – pārdošanas un piegādes līgumu apkalpošana. Pēc tam SIA „Mišele” un SIA „Polar” Staņislavs Skirmants strādāja kā kravu aģents un eksperts. Laikā no 1997. gada līdz 1999. gadam viņš bija būvfirmas „Bugroff” būvinženieris un būvdarbu vadītājs. Pēc tam sekoja celtniecības projektu vadīšana SIA „NDX Development”, SIA „LL&L” un darbs kā īpašuma apdrošināšanas vecākajam speciālistam industriālo risku nodaļā AAS „Balta”. Viņš bija arī apdrošināšanas vecākais speciālists Rīgas filiāļu pārvaldē.
2003. gadā Staņislavs Skirmats mācījās Latvijas Universitātes Nekustamā īpašuma vērtēšanas skolas gada mācību programmā „Nekustamā īpašuma vērtēšana un apsaimniekošana.” Pēc tam divus gadus strādāja Jūrmalas pilsētas domes būvvaldē kā būvvaldes vadītāja pienākumu izpildītājs.
LBS biedru saimei pievienojās 2006. gadā.


Andri Vaivaru 50. jubilejā

Andris Vaivars 1981. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un saņēma inženiera celtnieka diplomu. Pēc tam strādāja Liepājas rajona Dunalkas pagasta kolhozā „Cīņa” par būvdarbu vadītāju. Viņa vadībā bija 50 cilvēku liels celtnieku kolektīvs. Tika uzcelta graudu kalte noliktava 1500 tonnām, angārs – sporta halle, zāles miltu ražošanas cehs, sešas individuālās dzīvojamās mājas, zirgu kūts 50 sporta zirgiem, kokapstrādes komplekss: gateris, galdniecība, dēļu žāvētava, tāpat tika veikti dzīvojamo ēku un lauksaimniecības ražošanas ēku tekošie un kapitālie remonti. No 1990. gada līdz 1994. gadam viņš bija Dunalkas pagasta priekšsēdētājs. Viņš ir strādājis valsts zemes dienesta Liepājas rajona nodaļā par zemes ierīkotāju. Pēc 1995. gada strādāja AS „Būvmeistars” par darbu vadītāju un galveno inženieri. Kopš 2001. gada viņš ir Liepājas rajona pašvaldības apvienotās būvvaldes būvinspektors, bet kopš 2002. gada šīs būvvaldes vadītājs.
Tā kā likumdošana citu būvvalžu teritorijās ļauj būt kā būvinspektoram, Andrim Vaivaram bijusi izdevība strādāt ļoti interesantos objektos. Viens no tādiem: Latvijas valsts bankas Liepājas filiāles rekonstrukcija. Tā kā bankas ēka ir arhitektūras piemineklis, tad tās rekonstrukcija bija jāapvieno ar bankas drošības funkcijām. Savdabīgs un netipisks darbs bija krasta aizsardzības būve Liepājā. Objekta pasūtītājs „Liepājas ūdens”. Tā kā vētru laikā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ir apdraudētas, tad tika uzbūvēta moderna aizsargsistēma. Būvniecība ritēja vairākās kārtās. ”No inženiera viedokļa tā ir ļoti interesanta būve,” atzīst Andris Vaivars.
Viņam rūp tas, ka nozarei nav savas ministrijas un tās likvidāciju deviņdesmito gadu sākumā Aivars Vaivars uzskata par lielu aplamību. „Latvijā ir pat sava bērnu lietu ministrija, bet tās nav tik milzīgai tautsaimniecības nozarei kā būvniecība. Tas ir absurds. Likās, ka viss tiks sakārtots, kad Būvniecības departamentu vadīja Vija Gēme. Daudzas lietas sāka risināties normālā līmenī, bet, kā teikt - valdības priekšgalā ieradās Einārs Repše un vara sāka nodarboties ar kaitniecību, ” saka Andris Vaivars. Tika iznīcināts viss, kas jau bija sakārtots un, ko vajadzēja turpināt attīstīt. Viņš uzskata, ka būvniecībā šobrīd ir pārlieku liela birokrātija. Dažkārt dokumentācijas sakārtošanai vajag daudz vairāk laika nekā būvēšanai. Pašreizējā birokrātija ļoti ietekmē celtniecības tempus.
Aivars Vaivars ir dabas cilvēks, tāpēc arī viņa vaļasprieki saistīti ar dabu: medības, makšķerēšana, ceļojumi. Medī viņš tepat Latvijā, Liepājas rajonā, bet vasarās makšķerē un ziemās bļitko vai visā Latvijā un dažkārt arī ārpus tās. Citas zemes ceļojumu laikā viņš cenšas apskatīt katru gadu.
Kopš 1996. gada Andris Vaivars ir LBS biedrs.